Stanstedas reminscences

Foršā Londonas lidosta Stansteda. Alternatīvo ceļotāju forumos naktsguļas ziņā tā tiek bieži slavēta – tur tevi četros rītā netriec prom dusmīgi klīneri ar skaļā, riebīgā tonī rūcošām grīdu tīrāmām mašīnām, bet pieklājīgs apkopēja kungs (ekonomiskais bēglis), tā klusītēm, lai nepamodinātu, ar šaufeli apstaigā tev apkārt un savāc netīrumus, ja tādi ir.

Pārguruši pēc suņa, deguns duras zemē, pusnakts lidmašīna no Vācijas, knapi izstāvam garo pasu kontroles rindu un tur, tās milzīgās telpas galā viens brīvs strēķis, uzklājam guļamos, bāc gar zemi un iemiegam momentāli.

Tiešām nevajadzēja vakar tik daudz skraidīt pa to Vāciju, pārgurums tāds, ka sapņos rādās, ka guļam nezkautkādā Latvijas vilcienā un visapkārt latviski pļāpā un krievu lamuvārdus pa starpām bārsta.

Rīts klāt, bet joprojām kāds runā latviski. Aha, esam trāpījuši blakus latviešiem. Gribas saukt – labrīt tautieši – bet tomēr tā vietā pielieku pirkstu pie mutes – drusku paklausīsimies. Vēl jau pāris stundas laika līdz mūsu lidmašīnai uz Itāliju.

– Tu, bļ… , ko tu teiksi viņam, ja viņš tev zvanīs, tu taču nevienu vārdu angliski neproti.

– Tu, bļ… , tu pats neko neproti, varbūt divus vārdus vairāk nekā es.

Gaida kautkāda darba devēja zvanu. Šis nezvana. Jau vairākas dienas. Zēni noguruši, izsalkuši, dusmīgi.

– Tu, m…ka, noriji visu paiku.

– Tu pats, kretīn, aizvakar visu noriji. Neatceries, vai?

Viņi ilgi rēķina telefona tarifus. Atrod vislētāko. Zvana uz Latviju draugiem un radiem. Prasa lai izsūta naudu. Stāsta par neveiksmīgajiem darba meklējumiem, kā braukuši bez biļetes ar vilcieniem un autobusiem, kā lietū izmirkuši, pārsaluši, izsalkuši… Man to klausoties nāk prātā kautkur lasīts teiciens “If you are in London without money, your game ir over…

Laikam tur Latvijā kāds domā tāpat un ierosina braukt atpakaļ uz mājām. Tad abi iedegas – ko mēs tur darīsim, bomžosim, pa miskastēm raksimies, tukšās pudeles lasīsim, vai.

Tad spriež, ja nekas cits neatliks, nāksies iet strādāt par velti – par uzturu un nakstsmītni. Bet kā viņi savu darba piedāvājumu darīs zināmu?  Uzraksts uz kartona gabala WORK FOR FOOD būtu noderīgs šim mērķim. Bet varbūt šie pat nepratīs to uzrakstīt.

Atmiņā uzplaiksnī ainas no dzīves pieredzes Ņujorkā. 90-to gadu turienes nelegāļi latvieši – bez darba atļaujām un ar notecējušu vīzu termiņu savā starpā daudzmaz kontaktējās, satikās un palīdzēja viens otram vismaz ar informāciju .

Viens būdīgs tēviņš ar tādu pamatīgi trulu sejas izteiksmi, nezin kādā veidā dabūjis vīzu, arī tur mitinājās un citus latviešus satiekot to vien darīja, kā vaidēja un gaudoja par grūto likteni un par to, ka bez darba atļaujas vai legāla Social Security numura vai blatiem gandrīz nav iespējams dabūt darbu. Jau pusgadu kā Amerikā, bet angliski neprata gandrīz ne vārda, pie tam uzskatīja, ka visu citu latviešu neapstrīdāms pienākums ir tulkot šim visu. Ja kāds netulkoja, kļuva ļoti nikns.

Tad kādā viņa kārtējā vaidēšanas reizē viens no mūsējiem ieminējās, ka viņam vajag uzrakstīt uz kartona gabala, ka viņš meklē darbu. Ir taču redzēts ka cilvēki tā stāv uz ielām. Nu lai taču kāds man uzraksta, viņš pieprasīja.

Viens no mums atcerējās kādu tekstu no aprakstīto tualešu sienu folkloras, saturs bija apmēram šāds: es gribu f…. tavu sievu vai līgavu (your wife or girlfriend), tu arī vari stāvēt blakus un skatīties.

Aizsūtījām viņu uz vienu Manhetenas rajonu, kur vairāk ārzemnieku, mazāk amerikāņu. Trakā Amerika, ārzemnieki domās.

Viņš atnāca tikai nākošajā dienā, drūms kā negaisa mākonis un ar mums vairs nerunāja nevienu vārdu. Pēc pāris dienām izzuda un neviens no mums vairs nekad netika viņu redzējis.

Nu tad vēl pie reizes mazliet par grūto nelegāļu dzīvi. Starp tiem bija arī daži Latvijā ne gluži sveši mākslinieki un literāti.

Dažiem laimējās, sievietes bieži varēja dabūt housekeeping vai veco ļaužu aprūpes darbus. Bet vislaimīgākie brīži bija tajos retajos rītos, kad bija apsnigušās Ņujorkas ielas. Tad vienmēr bija dabūjams darbs pie sniega tīrīšanas.

Viens, izdzirdis, ka ir brīva vieta pie nespējnieka kopšanas, uzdevās par ārstu, labi zinādams, ka, ja arī pat viņš būtu diplomēts padomju dakteris, neviens te viņam neļautu pat šļirci paņemt rokā. Un dabūja arī šo darbu par pieciem dolāriem stundā. Labi ka vēl tā. Pie latviešiem. Krievi devās uz Brighton Beach, bet tur viņus čakarēja pēc pilnas programas – līdz pat dolāram stundā, ja vien nebija draugu vai labu paziņu.

Latviešu namā (tai pašā, kas filmā Vienreizviens un par kuru Bronksas vietējie saka, ka tur dzīvojot Irish people) sākumā nelegāļiem atļāva īslaicīgi apmesties, bet, kad daži sataisīja visādas soviet-style cūcības, pat apzagās, kopš tā laika tāda labdarība tika izbeigta.

Reiz satiku vienu sen pazīstamu Rīgas centroviku, ko dari, kā iet, kā ar darbu, kā ar valodu. Valoda pagalam neejot, bet vispār iztikt varot. Man tai laikā neko lāga neveicās ar darba atrašanu un pateicu to viņam. Tad viņš mani ieved supermārketā un saka – izvēlies ko tu gribi un liec grozā. Nu gluži kā miljonārs, pats arī nevainojami ģērbies, sakopts, ar īstu miljonāra cienīgu gaitu un ķermeņa valodu, solīds augstākā mērā. Tad viņš mani aicina uz dārzeņu nodaļu. Tur aiz lielo ķirbju kaudzes neesot novērošanas kameras. Tur viņš groza saturu sabāž kabatās. Tā viņš jau kādu pusgadu.

Gadījās jau kādam satikt kādu vecās paaudzes trimdas letiņu, kas vēl nebija iepazinis nesen šurp atbraukušo latviešu padomju mentalitātes sliktās izpausmes un tad jau varēja cerēt uz pajumti, un reālu palīdzību darba dabūšanā. Tādus apskaudām. Arī “dakteri”, kas dzīvoja siltā istabiņā latviešu namā un atlīdzībai par dzīvošanu veica nama uzturēšanas darbus, pie komunikācijām, elektrības un visa kā.

“Dakteris” stāstīja kā viņš, tiklīdz dabūjis šo nespējnieka kopšanas darbu, tūlīt ar velosipēdu triecies uz tuvāko New York Public Library filiāli (Google vēl tai laikā nav izgudrota), atvedis kaudzi grāmatu par slimnieku kopšanu un cauru nakti drudžaini tās studējis. Bijusi vēl viena reize, kad vajadzējis drudžaini studēt grāmatas, tikai tad par santehniku. Proti, reiz viņam nācies nomainīt bojātu ventili vai ko tamlīdzīgu. Rezultātā no nespējnieka tualetes poda skalojamās sitēmas ūdeni nolaižot, šļācies karstais ūdens un tvaiks. Slimnieka trakie bļāvieni sacēluši kājās visu namu. Bet bļavis viņš bija nevis tāpēc, ka būtu applaucējies, bet gan tāpēc, ka “komunisti izgudrojuši jaunu veidu kā mani nobendēt“. Visi tur jau sen zinādami, ka viņam bieži rēgojas, ka komunisti viņu izspiego un gatavojas uzbrukt, mierinājuši viņu cik nu spēdami un  “dakterim” bijis laiks atrast kļūmi un pareizi savienot tos cauruļvadus. Citādi bija ārā uz ielas momentāli.

Vienudien uzrodas darbiņš pieciem cilvēkiem, katram pa 50$. Trijos naktī pie mājas pieved lielo jūras konteineru. Līdz septiņem rītā tas tur drīkst stāvēt. Pa to laiku tas jāpiepilda, citādi milzīga soda nauda. Palielā mājā dzīvo vecs trimdas letiņš ar nezinkādā veidā no Latvijas 70-tajos gados izkļuvušo lauleni. Sieva tāda varen šerpa, valdonīga un enerģijas pārpilna, kādā zvejniekciemā dzimusi un augusi. Konteiners tiek sūtīts uz Latviju, Visas telpas mājā līdz griestiem pilnas ar iesaiņotām mantām. Sākam stiept smagos saiņus. Viens no mūsējiem, mākslinieks E. neliela auguma, švaks pavisam un vēl paģirains, ļodzās zem saiņa smaguma, nogāžas, sainis saplīst, izbirst visādi krāmi. Viņš nu lasa tos kopā un noburkšķ – visādi sūdi te jāstiepj.

Valdonīgā tante to izdzird un tad sākās. Ak, tad sūdi, tu pats esi … un seko vismaz 200 sinonīmu šim vārdam, lielāko daļu dzirdu pirmoreiz, īstākā jūrnieku leksika. Vācies prom no šejienes un jūs visi varat vākties, būtu zinājusi, būtu labāk poļus sarunājusi. Saimnieks satraucies, ka mēs varētu apvainoties un aiziet, klusi saka katram no mums – neuztraucieties, neņemiet galvā, viss būs labi, es vēl piemaksāšu katram pa 50$. Bet tante iekaist aizvien vairāk. Nu tiešām būs sūdi. Jāiet klāt un jāpielabinās, jāuzliela, cik viņa labi te visu organizēt prot, nu gluži kā Vaira Paegle jebšu pati Vaira Vīķe-Freiberga.

Tas palīdz. Viņa ar patiku klausās cildinājumos un atsāk lamāties tikai tad, kad ar kārtējo milzīgo saini uz pleciem garām velkas nabaga E.  Vismērenākais teiciens bija “ej labāk izlaizi d… Elzai, citiem darbiem tu neesi derīgs” (domāta latviešu kundze cienījamos gados, kam viņš reiz remontējis dzīvokli).

Līdz septiņem rītā konteiners tomēr bija pilns. E. dabūja tikai saimnieka paklusām dotos 50$, citiem kopā sanāca pa 100$, bet tante man piemaksāja vēl 50$ par labu darbu un visiem dzirdot uzlielīja – lūk, tā vajag strādāt!

Kabatā 150$, dodos uz sabveju, rītausmā pār East River ūdeņiem izgaismojas Manhetenas siluets ar Brooklyn Bridge vantīm. Ņujorciņa. Gadās arī jauki brīži katrā bēdu ielejā.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: