Romā nav ko ēst

Decembris 3, 2012

Romā nav ko ēst,

tā puspajokam, pusnopietni man saka draugi no Ankonas puses un lielveikalā Eurospin iedod rokās lielos ratus un aicina sapirkties visai nedēļai. Nu, labi, tā jau laikam ir, kad iebraucām Romā, pirmajā vakarā nostaigājām kādus 10 km un pa ceļam tikai viena vienīga indiešu bodīte, cenas nemīlīgas.

Agrā rītā puspamodies steidzot uz rīta vilcienu, nevaru saprast, vellszin kas tās par paunām, kas man te jāstiepj, vilcienā atklāju, ka tur galvenokārt vīns, nu tas jau ir labāk.

Visa Romas centrālā daļa ir viena vienīga tūristu zona un te viss pakārtots naudas izpumpēšanai no tiem. Lielveikali vai nu slēpjas klusos nostūrīšos, kur tūristi neieklīst, vai kā Santa Maria Maggiore laukumā lielveikals ieslēpies beznosaukuma padurvē.

Romieši nesūdzas, iebraucējiem šķiet, ka te ellīga dārdzība. Un ceļvedī Top10 Roma rakstīts, ka tūristiem paredzētos “restorānus ar ēdienkarti sešās valodās” neviens sevi cienošs itālis neapmeklē.

Toties viesnīcu cenas lielās konkurences dēļ pat zemākas kā citur Itālijā. Apmetos indiešu dzīvoklītī Termini apkārtnē, kas pārveidots par viesnīcu. Saimnieks vienmēr smaidīgs un laipns kā saulīte, viesi – ungāri, poļi, leiši, čehi, bija arī viens itālis. Un tikai 10 eiro diennaktī.

Šī nedēļa pietiek vienīgi Romas ģeogrāfiskai apzināšanai. Vismaz mēnesi vajag, lai varētu teikt, ka esi Romā bijis, bet ne cauri izskrējis. Portālā subito.it atrodami istabu piedāvājumi sākot ar 300 eiro mēnesī. Tādu ņemšu nākošajā braucienā. Romas vēsturi jāizzina un jāizjūt katram sevi cienošam eiropietim. Bet par to citu reizi. Šeit tikai daži piezemēti vērojumi savas viesnīcas apkārtnē.

Grāmatu veikali Romā atvērti līdz pat vēlai stundai un vienmēr daudz apmeklētāju. Kur gan vēl kas tāds redzēts. Taču visiespaidīgākais bija skats – vēlā vakarā pie Termini āra sienas, izvēlējies gaišāko vietu, guļ kāds godājamu profesoru atgādinošs bezpajumtnieks ar sirmu bārdu un brillēm un lasa pabiezu grāmatu.

Ceļvedī Top10 Roma nodaļā “Lietas, no kurām jāizvairās” rakstīts: “Termini apkārtne pēc tumsas iestāšanās. Bezpajumtnieki un izstumtie pulcējas šajā drūmajā apkārtnē, kur atrodas arī daudzas lētās viesnīcas. Tāpēc tumsā apkārtne ir ļoti nepatīkama. Ielas uz dienvidiem no stacijas ir tumšākas un bīstamākas.”

Nezinu gan, kas te varētu būt bīstams. Te ir daudz ļaužu un normāls apgaismojums. Kabatzagļi? Tie ir visur. Varbūt kādu bailuli var nošokēt daudzās prostitūtas, kas garāmejošos aicina “sastādīt kompāniju”.

Visbaisākais, kas ar jums te var notikt, ir iekāpšana suņa atstātā čupā. Suņu Romā un arī citur Itālijā ir neiedomājami daudz. Elegantajiem itāļiem bērnu vietā suņi. Braucot ar tramvaju vēroju, ka, ja iekāpj kāds ar suni, tūlīt visi tuvākesošie pasažieri uzmanību pievērš sunim. Suns arī nepaliek parādā un visiem ļauj sevi paglaudīt un uzklausa cildinājumus. Arī man nācās glaudīt un cildināt vienu mopsi.

Ar ceļabiedriem, kuri brauc uz Neapoli, eju pa to ielu pie Termini, kur ēstuves ar halala ēdieniem un kebabiem. Smarža vilinoša. Bet kā gan mēs tur, pie musulmaņiem dzersim savu vīnu, iztrieks vēl ārā. Pasūtam ēdamo un pa kluso izvelku azotē noslēptās pudeles korķi, kad šie būs novērsušies, pa kluso ierausim. Bet nepaiet ne 3 sekundes, kad uz galda uzradušās 3 glāzes. Musulmaņi te vērīgi un toleranti.

Vakaros vienmēr jātura pilna kabata ar monētām. Esmu aizstaigājis kaut kur pavisam tālu prom, jau vēls, ielas tukšas, būs vien jābrauc uz mājām gulēt. Iemetu pusotru eiro biļešu automātā, bet… nav nospiesta pareizā poga un viņš atsakās no jebkāda dialoga ar mani. Monētu vairs nav, ir tikai 20 eiro. Metro stacijā skatos – vēl dažiem tāda pat problēma, tie lūdz garāmejošos samainīt naudu. Aši zēni sastājas viens otram cieši aiz muguras un viss bars tiek iekšā ar vienu biļeti. Nepagūstu piebiedroties, nu par sodu jāiet kājām.

Kādi seši kilometri līdz Termini. Stacijā nedaudz jāatpūšas un jāpaskatās, vai nav pienākusi kāda vēstule. Slikts wi-fi, bakstos pa ekrānu, kāds piesēdies blakus, angliski jautā ko es tur ņemoties. Jūtu, ka tūlīt diedelēs naudu. Saku, ka nesen ieguvu šo murķi un īsti neprotu apieties. Paskatos – bomzis, taču viņa cieņpilnais skats liecina, ka viņš manu atbildi sapratis tā, ka planšetnieku es būtu nesen nospēris.

Bāžu to kabatā un klausos viņa stāstīšanā par Ņujorku. Jā, savstarpēji atpazīstamas daudzas Ņujorkas vietas. Cieņa pieaug. Piesēžas vēl viens, tam gan ejot grūti, polis, neprotot ne angliski, ne itāliski. Parunāju ar šo krieviski, šis laimīgs, dzirdot radniecīgo valodu.

Uznācis muldamais un stāstu šiem par saviem transkontinentālajiem ceļojumiem. Vēl daži pienāk un mutes papletuši klausās. Ak vai, viņi taču domā, ka esmu to darījis zagdams un bomžodams. No paunām parādās vīna tetrapakas un glāzes – 0,3 l pudeles, kurām nogriezta augša, sniedzas uz manu pusi. Brother, iedzer ar mums!

Nu nē, hepatīts, sifiliss, HIV, AIDS, utis, blusas, blaktis un kas zin kāda vēl dienvidzemju mikroflora.

Man viens darbiņš vēl ir priekšā. Ciao! Bomzīši saskumuši paliek ar pastieptajām glāzēm rokās.

Advertisements

Frankfurt Hahn

Decembris 16, 2009

Kurš Ryanaira ceļotājs gan nav bijis Frankfurtes Hānā un tur nīcis, gaidot pārsēšanos uz citu reisu. Jau četros rītā apkopējas, miesās dūšīgas krievu tantes trenc augšā, bet var jau necelties, policiju nesauks, tikai noburkšķēs – da jemu pohuj, domājot, ka krieviski te neviens nesaprot.

Bet dienā var doties ekskursijā pa apkārtni. Bijušais amerikāņu armijas aerodroms, uzbūvēts pie 400 iedzīvotāju lielās 750 gadu vecās sīkpilsētiņas Lautzenhausen. Tur arī diezgan mērenu cenu krodziņi un viesnīciņas. Pašā centrā skvērs – piemiņas vieta abos pasaules karos kritušajiem šejieniešiem ar viņu vārdiem un iespaidīgu krustu Tatzenkreuz formā.

Ceļa rādītājs informē – līdz Sohren trīs kilometri, līdz Buechenbeuren tikai divi. Pa L182 ceļu uz priekšu, kur redzams viadukts. Tur autobusu depo un benzīnstacija, pie tās veikaliņš, bet pavisam netālu aiz viadukta normāls lielveikals E Aktiv Markt.

Tālāk uz Sohren var doties pa Dietrichshoehe ielu. Tilts pāri dzelzceļam, kuru vairs nelieto. Romantiski saldsērīgs skats uz ierūsējušām sliedēm pusaizaugušā ielejā, kas aizliecas uz Sohren pusi.

Buechenbeuren mājas paliek pa labi. Pa Sohrener ielu, tā turpinās industrijas pioniera Michael-Felke vārdā nosauktajā ielā, blakus tai iespaidīgi savu laikmetu – 30-tos gadus raksturojoši fabriku korpusi.

Sākas dzīvojamās mājas. Viena par otru krāšņākas. Sakoptība līdz augstākajai pakāpei. Shoenes Deutschland. Skaistā Vācija. Te visur tā.

Bet tomēr tāda sajūta, ka šajā godībā kautkas trūkst. Kas tad te trūkst? Neesmu ne dzirdējis, ne redzējis vēl nevienu bērnu. Tā gan.

Nu jā, kā gan citādi. Dzimstības rādītājs vāciešiem taču zem 1,1 un tas sasniegtais 1,4 uz turku rēķina. Kur te lai būtu bērni. Kur te tautas pastāvēšanai absolūti nepieciešamais skaitlis 2,3?

Bija lasīts par kādu tiesas procesu Vācijā, kuru uzsāka dusmīga kundze par to, ka pie viņas mājas ir bērnudārzs un bērni trokšņo un traucē viņas mieru. Viņa prāvu vinnēja un bērnudārzu likvidēja…

Nabaga Vācija. Es geht alles vorueber

Bet varbūt vēl jau viss nav pagalam… Reiz jauniem cilvēkiem, tādiem ar noskūtām galvām kautko jautāju angliski. Ich spreche KEIN Englisch, man ar nicinošu izteiksmi atbild. Zēniem kautkas ļoti nepatīk no globālisma sistēmas. Onkulis Ādijs varbūt šiem ko līdzētu, bet tas jau vairs necelsies. No otras puses ir citādi zēni, kas atejās līmē uz sienām uzlīmes ar aicinājumiem atbalstīt Antifa akcijas. Sēdi uz poda un lasi atejistus.

Skatos uz smalki apfrizētajiem dzīvžogiem un visādiem dārzu brīnumiem, ik māja kā rūpīgi izstrādāts mākslas darbs. Milzum daudz laika un enerģijas te tiek ieguldīts ik dienas. Cik bērnus tā vietā gan nevarētu uzaudzināt!

Sohren pilsētiņas centrā krucifikss un tam blakus uz sienas lasāmas jaukas dzejas rindas:

Was soll das Kreuz, das am Wege steht?
Es soll dem Wanderer, der vorueber geht,
Das grosse Wort des Trostes sagen:
“Das Kreuz wird dich zum Himmel tragen.”

(Krusts, kas stāv ceļa malā, priecē garāmejošo ceļinieku ar vārdiem: “Krusts tevi vedīs uz debesīm”.)

Taču nav kautkas vāciešiem īsti saskaņā ar to krustu, jo neiet vairs viņu ceļš uz debesīm. Bet krusts jau nevienam arī neuzspiež sevi nest.

Lidostā uz blakus sola sēž vairāki musulmaņi un vāciski sarunājas. Ieklausos – viens ir turks, otrs no Magrebas, trešais –  Islāmā konvertējies vācietis. Spēkpilni, pārliecināti, starojoši. Un lepni par to, ka viņu sievām nekad nebūs mazāk par trim bērniem.

Lai piepildītu šo skaisto zemi.


P.S.
Pazīstamā vācu Allensbaha instituta aptaujas rezultāti. Kāpēc vācieši negrib bērnus.
1. Bērns radītu pārāk lielu finansiālo slogu (47%)
2. Es esmu vēl par jaunu (47%)
3. Manas karjeras plānus būtu grūti izpildīt ar bērnu (37%)
4. Vēl nav atrasts īstais partneris (28%)
5. Es gribu, lai man būtu maksimāla brīvība un negribu ierobežot sevi (27%)
6. Man ir daudz interešu, būtu grūti tās saskaņot ar bērnu (27%)
7. Bērni ir grūti audzināmi, man nav pārliecības, ka man būtu tik daudz spēka un nervi (27%)
8. Es gribu pēc iespējas vairāk neatkarību (26%)
9. Man tad būtu mazāk laika draugiem (19%)
Lasīt pārējo šī ieraksta daļu »


Stanstedas reminscences

novembris 18, 2009

Foršā Londonas lidosta Stansteda. Alternatīvo ceļotāju forumos naktsguļas ziņā tā tiek bieži slavēta – tur tevi četros rītā netriec prom dusmīgi klīneri ar skaļā, riebīgā tonī rūcošām grīdu tīrāmām mašīnām, bet pieklājīgs apkopēja kungs (ekonomiskais bēglis), tā klusītēm, lai nepamodinātu, ar šaufeli apstaigā tev apkārt un savāc netīrumus, ja tādi ir.

Pārguruši pēc suņa, deguns duras zemē, pusnakts lidmašīna no Vācijas, knapi izstāvam garo pasu kontroles rindu un tur, tās milzīgās telpas galā viens brīvs strēķis, uzklājam guļamos, bāc gar zemi un iemiegam momentāli.

Tiešām nevajadzēja vakar tik daudz skraidīt pa to Vāciju, pārgurums tāds, ka sapņos rādās, ka guļam nezkautkādā Latvijas vilcienā un visapkārt latviski pļāpā un krievu lamuvārdus pa starpām bārsta.

Rīts klāt, bet joprojām kāds runā latviski. Aha, esam trāpījuši blakus latviešiem. Gribas saukt – labrīt tautieši – bet tomēr tā vietā pielieku pirkstu pie mutes – drusku paklausīsimies. Vēl jau pāris stundas laika līdz mūsu lidmašīnai uz Itāliju.

– Tu, bļ… , ko tu teiksi viņam, ja viņš tev zvanīs, tu taču nevienu vārdu angliski neproti.

– Tu, bļ… , tu pats neko neproti, varbūt divus vārdus vairāk nekā es.

Gaida kautkāda darba devēja zvanu. Šis nezvana. Jau vairākas dienas. Zēni noguruši, izsalkuši, dusmīgi.

– Tu, m…ka, noriji visu paiku.

– Tu pats, kretīn, aizvakar visu noriji. Neatceries, vai?

Viņi ilgi rēķina telefona tarifus. Atrod vislētāko. Zvana uz Latviju draugiem un radiem. Prasa lai izsūta naudu. Stāsta par neveiksmīgajiem darba meklējumiem, kā braukuši bez biļetes ar vilcieniem un autobusiem, kā lietū izmirkuši, pārsaluši, izsalkuši… Man to klausoties nāk prātā kautkur lasīts teiciens “If you are in London without money, your game ir over…

Laikam tur Latvijā kāds domā tāpat un ierosina braukt atpakaļ uz mājām. Tad abi iedegas – ko mēs tur darīsim, bomžosim, pa miskastēm raksimies, tukšās pudeles lasīsim, vai.

Tad spriež, ja nekas cits neatliks, nāksies iet strādāt par velti – par uzturu un nakstsmītni. Bet kā viņi savu darba piedāvājumu darīs zināmu?  Uzraksts uz kartona gabala WORK FOR FOOD būtu noderīgs šim mērķim. Bet varbūt šie pat nepratīs to uzrakstīt.

Atmiņā uzplaiksnī ainas no dzīves pieredzes Ņujorkā. 90-to gadu turienes nelegāļi latvieši – bez darba atļaujām un ar notecējušu vīzu termiņu savā starpā daudzmaz kontaktējās, satikās un palīdzēja viens otram vismaz ar informāciju .

Viens būdīgs tēviņš ar tādu pamatīgi trulu sejas izteiksmi, nezin kādā veidā dabūjis vīzu, arī tur mitinājās un citus latviešus satiekot to vien darīja, kā vaidēja un gaudoja par grūto likteni un par to, ka bez darba atļaujas vai legāla Social Security numura vai blatiem gandrīz nav iespējams dabūt darbu. Jau pusgadu kā Amerikā, bet angliski neprata gandrīz ne vārda, pie tam uzskatīja, ka visu citu latviešu neapstrīdāms pienākums ir tulkot šim visu. Ja kāds netulkoja, kļuva ļoti nikns.

Tad kādā viņa kārtējā vaidēšanas reizē viens no mūsējiem ieminējās, ka viņam vajag uzrakstīt uz kartona gabala, ka viņš meklē darbu. Ir taču redzēts ka cilvēki tā stāv uz ielām. Nu lai taču kāds man uzraksta, viņš pieprasīja.

Viens no mums atcerējās kādu tekstu no aprakstīto tualešu sienu folkloras, saturs bija apmēram šāds: es gribu f…. tavu sievu vai līgavu (your wife or girlfriend), tu arī vari stāvēt blakus un skatīties.

Aizsūtījām viņu uz vienu Manhetenas rajonu, kur vairāk ārzemnieku, mazāk amerikāņu. Trakā Amerika, ārzemnieki domās.

Viņš atnāca tikai nākošajā dienā, drūms kā negaisa mākonis un ar mums vairs nerunāja nevienu vārdu. Pēc pāris dienām izzuda un neviens no mums vairs nekad netika viņu redzējis.

Nu tad vēl pie reizes mazliet par grūto nelegāļu dzīvi. Starp tiem bija arī daži Latvijā ne gluži sveši mākslinieki un literāti.

Dažiem laimējās, sievietes bieži varēja dabūt housekeeping vai veco ļaužu aprūpes darbus. Bet vislaimīgākie brīži bija tajos retajos rītos, kad bija apsnigušās Ņujorkas ielas. Tad vienmēr bija dabūjams darbs pie sniega tīrīšanas.

Viens, izdzirdis, ka ir brīva vieta pie nespējnieka kopšanas, uzdevās par ārstu, labi zinādams, ka, ja arī pat viņš būtu diplomēts padomju dakteris, neviens te viņam neļautu pat šļirci paņemt rokā. Un dabūja arī šo darbu par pieciem dolāriem stundā. Labi ka vēl tā. Pie latviešiem. Krievi devās uz Brighton Beach, bet tur viņus čakarēja pēc pilnas programas – līdz pat dolāram stundā, ja vien nebija draugu vai labu paziņu.

Latviešu namā (tai pašā, kas filmā Vienreizviens un par kuru Bronksas vietējie saka, ka tur dzīvojot Irish people) sākumā nelegāļiem atļāva īslaicīgi apmesties, bet, kad daži sataisīja visādas soviet-style cūcības, pat apzagās, kopš tā laika tāda labdarība tika izbeigta.

Reiz satiku vienu sen pazīstamu Rīgas centroviku, ko dari, kā iet, kā ar darbu, kā ar valodu. Valoda pagalam neejot, bet vispār iztikt varot. Man tai laikā neko lāga neveicās ar darba atrašanu un pateicu to viņam. Tad viņš mani ieved supermārketā un saka – izvēlies ko tu gribi un liec grozā. Nu gluži kā miljonārs, pats arī nevainojami ģērbies, sakopts, ar īstu miljonāra cienīgu gaitu un ķermeņa valodu, solīds augstākā mērā. Tad viņš mani aicina uz dārzeņu nodaļu. Tur aiz lielo ķirbju kaudzes neesot novērošanas kameras. Tur viņš groza saturu sabāž kabatās. Tā viņš jau kādu pusgadu.

Gadījās jau kādam satikt kādu vecās paaudzes trimdas letiņu, kas vēl nebija iepazinis nesen šurp atbraukušo latviešu padomju mentalitātes sliktās izpausmes un tad jau varēja cerēt uz pajumti, un reālu palīdzību darba dabūšanā. Tādus apskaudām. Arī “dakteri”, kas dzīvoja siltā istabiņā latviešu namā un atlīdzībai par dzīvošanu veica nama uzturēšanas darbus, pie komunikācijām, elektrības un visa kā.

“Dakteris” stāstīja kā viņš, tiklīdz dabūjis šo nespējnieka kopšanas darbu, tūlīt ar velosipēdu triecies uz tuvāko New York Public Library filiāli (Google vēl tai laikā nav izgudrota), atvedis kaudzi grāmatu par slimnieku kopšanu un cauru nakti drudžaini tās studējis. Bijusi vēl viena reize, kad vajadzējis drudžaini studēt grāmatas, tikai tad par santehniku. Proti, reiz viņam nācies nomainīt bojātu ventili vai ko tamlīdzīgu. Rezultātā no nespējnieka tualetes poda skalojamās sitēmas ūdeni nolaižot, šļācies karstais ūdens un tvaiks. Slimnieka trakie bļāvieni sacēluši kājās visu namu. Bet bļavis viņš bija nevis tāpēc, ka būtu applaucējies, bet gan tāpēc, ka “komunisti izgudrojuši jaunu veidu kā mani nobendēt“. Visi tur jau sen zinādami, ka viņam bieži rēgojas, ka komunisti viņu izspiego un gatavojas uzbrukt, mierinājuši viņu cik nu spēdami un  “dakterim” bijis laiks atrast kļūmi un pareizi savienot tos cauruļvadus. Citādi bija ārā uz ielas momentāli.

Vienudien uzrodas darbiņš pieciem cilvēkiem, katram pa 50$. Trijos naktī pie mājas pieved lielo jūras konteineru. Līdz septiņem rītā tas tur drīkst stāvēt. Pa to laiku tas jāpiepilda, citādi milzīga soda nauda. Palielā mājā dzīvo vecs trimdas letiņš ar nezinkādā veidā no Latvijas 70-tajos gados izkļuvušo lauleni. Sieva tāda varen šerpa, valdonīga un enerģijas pārpilna, kādā zvejniekciemā dzimusi un augusi. Konteiners tiek sūtīts uz Latviju, Visas telpas mājā līdz griestiem pilnas ar iesaiņotām mantām. Sākam stiept smagos saiņus. Viens no mūsējiem, mākslinieks E. neliela auguma, švaks pavisam un vēl paģirains, ļodzās zem saiņa smaguma, nogāžas, sainis saplīst, izbirst visādi krāmi. Viņš nu lasa tos kopā un noburkšķ – visādi sūdi te jāstiepj.

Valdonīgā tante to izdzird un tad sākās. Ak, tad sūdi, tu pats esi … un seko vismaz 200 sinonīmu šim vārdam, lielāko daļu dzirdu pirmoreiz, īstākā jūrnieku leksika. Vācies prom no šejienes un jūs visi varat vākties, būtu zinājusi, būtu labāk poļus sarunājusi. Saimnieks satraucies, ka mēs varētu apvainoties un aiziet, klusi saka katram no mums – neuztraucieties, neņemiet galvā, viss būs labi, es vēl piemaksāšu katram pa 50$. Bet tante iekaist aizvien vairāk. Nu tiešām būs sūdi. Jāiet klāt un jāpielabinās, jāuzliela, cik viņa labi te visu organizēt prot, nu gluži kā Vaira Paegle jebšu pati Vaira Vīķe-Freiberga.

Tas palīdz. Viņa ar patiku klausās cildinājumos un atsāk lamāties tikai tad, kad ar kārtējo milzīgo saini uz pleciem garām velkas nabaga E.  Vismērenākais teiciens bija “ej labāk izlaizi d… Elzai, citiem darbiem tu neesi derīgs” (domāta latviešu kundze cienījamos gados, kam viņš reiz remontējis dzīvokli).

Līdz septiņem rītā konteiners tomēr bija pilns. E. dabūja tikai saimnieka paklusām dotos 50$, citiem kopā sanāca pa 100$, bet tante man piemaksāja vēl 50$ par labu darbu un visiem dzirdot uzlielīja – lūk, tā vajag strādāt!

Kabatā 150$, dodos uz sabveju, rītausmā pār East River ūdeņiem izgaismojas Manhetenas siluets ar Brooklyn Bridge vantīm. Ņujorciņa. Gadās arī jauki brīži katrā bēdu ielejā.


Citāds laiks. Somijas laiks.

jūlijs 21, 2009

Sēžu parkā uz soliņa un pārspriežu blogā http://golems.wordpress.com/2009/06/28/pieci-kaki/ izlasīto eseju “Pieci kaķi”. Tajā apcerētas dažādas pasaules uztveres: deskriptivā, kurā laiks nav ne uz kādu mērķi vērsts un ir ja nu vien auto ātruma mērīšanai derīgs un cita, alternatīva pasaules un laika uztvere. Tur  arī ierēdniecības un valdības resnie runči tiek rādīti kā nespējīgi dzīvot citā uztverē, kā vien deskriptivajā, un citētas no bērnības pazīstamās A.Kronenberga rindas:

„…cirta cirta, nesacirta,
Astes vien kustināja.”

Blakus piesēžas dusmīgs vīrs un arī sāk gānīt tos resnos runčus. Viņš runā tikai somiski un tie jau droši vien būs somu resnie runči. Šeit ir Tampere, trešā lielākā Somijas pilsēta.

Pagājušas pārdesmit minūtes, es ar interesi klausos valodas ritmu un skaņas, protams, ne vārda somiski nesaprotu. Tad viņš man prasa ko es par to domājot. Nu jāsaka viņam latviski: “es somiski nesaprotu”. Nu neko, viņš pasmaida un noplāta rokas. Tad vēl pārdesmit minūtes sēžam un klusējam. Tad viņam jāiet. Sirsnīgi atvadāmies kā labi čomi.

Nebūtu pirms tam lasījis, ka somi var uzturēt sarunu arī klusējot, būtu neērti juties, dīdījies un galu galā izskatījies pēc muļķa. Tāpat kā somiem, kas ir pirmajā vieta pasaulē vārda turēšanā, muļķis šķiet amerikāņu small talk stila bezsatura pļāpātājs.

Citāds laiks.


Ryanair boeings no Rīgas lido līdzās krasta līnijai. 29. jūnija vakars. Mākoņu nav. Salacgrīva, Pērnava, tālumā Tallina, Helsinkus redzēt gan vairs nevar, tie paliek iesāņus. Nav ne stunda pagājusi, Tampere klāt. No mazā lidostas termināla Nr.2 pāris simt metru līdz 1. lielajam, kur 61. autobuss par četriem eiro aizvedīs uz 18 km attālo Tamperi.

Latviešu arī nav mazums. Viena ģimene ar trim bērniem arī tāpat uz vienu diennakti  atbraukuši. Nezin kur viņi nakšņos, vienā no somām izskatās tā kā būtu telts.

Pirmo reizi Somijā. Gan caur lidmašīnas, gan pa autobusa logu nu skatāms tas, ko rakstījusi pazīstamā somu rakstnieces Eeva Kilpi: “Mūsu daba ir mūsu bagātība, tas ir pats vērtīgākais, kas mums pieder. Tā mūs iedvesmo tieši mūsu labākajās rakstura īpašībās – mūsu izturībā, neatlaidībā un oriģinalitātē, kas ir kā mūsu neskartā daba, meži, purvi un ezeri. Mums nav atļauts tos pakļaut bojāejai, ārēju varu alkatībai, aklas konkurences ambīcijām, pasaules ārprātam. Mēs esam sākotnēji lepni un noslēgti mežu ļaudis, kas vislabprātāk iztiek saviem līdzekļiem.”

Granīts, meži, ūdeņi, rūpīgi sakoptas mājas. Atpakaļ uz lidostu vajadzēs nākt kājām, lai to visu izjustu tiešā tuvumā.

Ausīs ieskanās somu himna, nekaunēšos patētisma un atzīšos. Man šī vienkāršā melodija ir īpaša ar to, ka tā dod tik spēcīgu krāsu, kas neapnīk, kaut skanētu nebeidzami daudz reižu. Man tādu mūžīgo evergrīnu nemaz daudz nav – Emila Dārziņa Melanholiskais valsis un vēl daži. Himna jau tāda pati kā igauņu Mu isamaa on minu arm vai līvu Min izāmō, min sindimō, bet ne Igaunijā, ne līvu zemē neesmu vēl jūtis tādu rezonansi ar zemi, kā šeit.

Sākas pilsēta, himna pieklust. Pilnas ielas ar plakātiem par gaidāmajiem Paula Ankas vieskoncertiem. Izkāpju centra laukumā Keskustori. Tas atpazīstams arī pēc tās tas bildes, kur 1905. gadā lielā streika laikā notikušas demonstrācijas un prasības pret pārkrievošanu un pat krievu uzrakstu pārkrāsošana (sk. foto http://commons.wikimedia.org/wiki/File:Suurlakko_Tampereella.jpg). 195811

Šovakar laukuma liela daļa iežogota, lai 15 eiro nesamaksājušie nevarētu lūrēt, taču skaņa par velti. Spēlē augstas klases mūziķi. Klasiska rokmūzika, daudzi pazīstami gabali. Afišās lasāms, ka visi mūziķi ir somi.

Bezmaksas klausītāju daudz, tie sēž uz soliņiem.

Apstaigāju arī tuvējos kvartālus un vēroju ļaužu vakara nodarbes. Pikniki zālītē skvēros un parkos, cilvēku pilns, gulēt tie nesteidzas.

Dažas lidmašīnā redzētas sejas un latviešu valoda. Arī to trīsbērnu ģimeni redzu vairākkārt.

Nošņurkātā gaitā steberē divi vīreļi ar lielveikala LIDL maisiem rokās. Aha, tātad šeit ir LIDLs, tad jau rīt varēs par pieņemamu cenu tur nopirkt ko ēdamu. Bet šie būs bomži. Izskatās līdzīgi mūsu bomžiem. Pieeju tuvāk, nē, krievi, vai baltieši (nu nedod Dievs!) tie nav, runā somiski. No LIDL maisa izvelk pudeles, kautko pārlej un sajauc. Krutka Finlandia, Tamperes versijā. Bomžiem te paradīze: par tukšu pudeli var saņemt veselus 40 eirocentus.

Pusnaktī tā kā nedaudz tumšāks kļuvis, bet termometra displejs rāda +19. Ļaužu tagad mazāk, koncerts beidzies, muzika neskan, bet atkal ausīs ieskanās himna. Baltā nakts ar savu maģiju. Ir jau izstaigāta krietna pilsētas centra daļa. Nu jau pāri vieniem. Reti kāds gājējs. Iešu uz Nesijervi pusi.

Ezers iespaidīgi liels, 40 kilometru garumā. Dažas ugunis, tur brauc laivas un kuģi. Krastmalā akmeņi, koki, krūmi un neticas, ka tepat blakus ir pilsēta.

800px-Pyhaejaervi_Abend

Jau piecas stundas Somijā. Vajadzēja gan paņemt līdzi Kalevalu, šo Somijas atslēgu, kas ar tūkstošiem gadu seno ritmu izkristalizē somu dzīvi no dzimšanas līdz nāvei un to lasīt šeit, baltajā naktī, uz granīta bluķiem ezera krastā.

Pulkstenis trīs. Himnas vietu aizņem miega migla. Pie ezera būtu labu labā gulēšana, bet te mīt arī odi un nav līdz odu atbaidītāja. Žāvājoties dodos uz pilsētas pusi. Tāda industriala vieta ar dzelzceļa un autostrādes viaduktiem. Zem viadukta niša kā priekš manas gulēšanas uzbūvēta. Uzklāju uz betona pamatnes avīzes un liekos guļus. Gan pa viadukta augšu, gan pa apakšu aizbrauc pa retai automašīnai. Pat policijas auto noskrien garām, bet tie jau mani neredz. Ja noliktu kādu kartona plāksni nišai priekšā, te vispār varētu pat kādu laiku dzīvot.

Pēc brīža parādās pelēks zaķis. Kautko meklē zāļu puduros. Pienāk pavisam tuvu manai nišai. Ilgi, ilgi dzīvojās pa šo vietu.

Kad atveru acis, zaķa vairs nav, ir uzlekusi saule un automašīnas straumē brauc pa tilta augšu.

Rīta rosība. Sētnieki beidz tīrīt ielas, ļaudis dodas dienas gaitās, no parkiem tiek aizvāktas pikniku paliekas, veikali veras vaļā. Lūk, zemo cenu veikals LIDL. Tur cenas augstākas par jebkuru no mūsu dārgo cenu veikaliem. Vienīgi kola un kafija lētāk nekā Latvijā. Labi vien ir, šī būs diētas diena. Nevis vēderu piebāzt, bet Somiju skatīt taču esmu šurp braucis. Bet, iznākot no alkohola veikala, kļuvis saprotams, kāpēc Tallinas-Helsinku prāmju satiksme ir tik intensīva. Dzeramie te vismaz reizes piecas dārgāki.

Lenin-museum_1

Ļeņina muzejs. Ilgus gadus rūpīgi kopts un sargāts kā finlandizācijas politikas instruments, kas palīdzējis mālēt ciet acis lielajam krievu lācim. Pats Brežņevs reiz muzeja viesu grāmatā atstājis cildinošu ierakstu. Bet nāk atmiņā no bloga http://gulags.wordpress.com/2008/11/21/krievu-tautas-bendes-lenina-seksuala-orientacija/ uzzinātais par to, kā šis pasaules vēstures pagriezējs Vladimirs Iļjičs pirms kādiem 100 gadiem viesojies Somijā, kur kopā ar dažiem citiem pasaules revolūcijas plānotājiem piekopis viendzimuma uzdzīvi. Taisos prom. No geju zonas tālāk.

Bet no “Ļeņina, kas mūžam dzīvs“, tik viegli neaizbēgt. Viena no viņa metastāzēm pārcēlusies šurp no cita laika un iemiesojusies bēdīgi slavenā somu docenta un publicista Johana Bekmana personā, kas duetā ar Tatjanu Ždanoku strādā pie Latvijas un Igaunijas valstu iznīcināšanas plāniem. Viņu īpaši satracināja mūsu E.Šnores filma “Padomju stāsts” un Tallinas Bronzas pieminekļa aizvākšana. Lielākā daļa somu gan viņu uzskata par tādu kā nelabu augoni, kas demokrātijas dēļ jāpiecieš.

Ak, ja nu tās lietas būtu tik vienkāršas. Gadsimta sākuma resnie runči bija radījuši ļaudīm tik neciešamos sociālos apstākļus, ka tas lika nobriest un izcelties dumpim un 1918. gadā somu sarkanie savā pusē bija dabūjuši visai lielu iedzīvotāju daļu. 19. gadsimta nogalē Tamperē ražoja gandrīz pusi no visas Somijas rūpniecības produkcijas, Tamperi dēvēja par „Ziemeļu Mančestru”. Tā bija arī sarkano spēku centrs.  Uldis Ģērmanis citē fragmentus no somu rakstnieka un Tamperes tekstilstrādnieka Veine Linna reālistiskā kara romāna “Uz cīņu mosties“:

“…pirmo reizi tie piedzīvoja kaut ko tamlīdzīgu. No tumsas aiz degošām mājām iznira naģenes, filca platmales un zem tām atplaiksnīja netīras, neprātīgas sejas, kas nāca tuvāk un tuvāk, līdz bija pavisam klāt. Viņi dzirdēja ‘urrā’ saucienus un tos dīvainos lamu vārdus, kuŗus tie jau agrāk bija mācījušies atdarināt un ar kuŗiem tie mēdza sevi uzjautrināt, bet ko tagad izgrūda mutes caur sakostiem zobiem. Un ne tikai naģenes un filca platmales nāca tiem pretī, bet arī lakatiņi, cieši apsieti ap garmatainām galvām. Zem tiem mirdzēja ekstatiskas meiteņu acis, un mutes atvērās, mēģinot griezīgi un elsājoši veidot dziesmu: “Uz priekšu, tēvuzemes dēli!”

Taču sarkanās Somijas sakāve ir nenovēršama, kapitulācija ir bez noteikumiem. Ap 100.000 abēja dzimuma gūstekņu nonāk balto rokās (sk. foto http://www.tampere.fi/kuvat/5tcpa2DyV/punavangit.jpg), apm. 70.000 Somijas pilsoņu notiesā par valsts nodevību, ar nāvi soda 8 – 12.000 sarkangvardu un komiteju locekļu. Tūkstošiem nomirst badā koncentrācijas nometnēs un cietumos. Par šo izrēķināšanos Linna saka: “Kliegts netika, nekādas scēnas netika taisītas. Pretinieki vērās tikai stīvi viens otram acīs, jo tas bija īsti somisks naids. Tas bija kā meža ezers: tumšs, auksts, dziļš un duļķains.”

Tas viss te ir noticis un to reiz redzējuši Tamperes industriālā centra daudzās fabriku celtnes un garie skursteņi. Tagad te viss tīrs un spodrs kā jau muzeju, mākslas un izklaides centru ēkām piedien, nemaz neticas, ka te reiz viss bijis strādnieku un darba rosmes pilns. 800px-Finlayson_and_Tampella1

Tikai simtgadīgās bildes apskatot, var iekāpt pagātnes sfērās. Tvaika mašīnu muzejs ar milzu transmisijas ratu vairāku vīru augumu diametrā. Fabrikas meiteņu dzīves muzejs. Raiņa Nav saules man tais istabās. Šeit gan visu fabriku logi lieli un plaši. Policijas, apavu, spiegu, boksa, somu hokeja, ceļu un vēl desmitiem citu muzeju. Tādus muzejus jūs nekur citur neredzēsiet, vēsta turistu prospekti.

Bet arī tādu tautu jūs nekur citur neredzēsiet. Lūk, kas rakstīts kādā latviešu avīzē par 1939. gada notikumiem:

“… Atnāk novembris, un spriegums aug augumā. Drūmums somu sejās zūd un dod vietu fanātiskam niknumam, uz kādu tikai  aizkaitināts soms ir spējīgs.

… Kā bez tēva atstāti bērni, Helsinku iedzīvotāji klīst pa ātri tumstošajām ielām. Vai dabūsim starptautisku atbalstu un palīdzību, ja cīņa kļūs neizbēgama? Ir jau pilnīgi tumšs, bet ļaužu drūzma neizklīst. Uz plašā senāta tirgus laukuma stāv cilvēks pie cilvēka. Neviens nerunā, bet iegrimis sevī.

Un pēkšņi notiek kas negaidīts. Ļaužu tūkstoši sāk dziedāt «Dievs, kungs, ir mūsu stiprā pils». Atsegtām galvām stāv jauni un veci, strādnieki un profesori, laucinieki un veikalu pārdevēji, un varena plūst cīnītāju himna pāri laukumam.

Neizdzēšamā atmiņā paliks šis īsti somiskais domu un jūtu izpaudums tiem, kas šai brīdī bija klāt. Tauta, kas pati no sevis, bez ārējas ietekmes, spēj tik vienoti domāt un just, nav iznīcināma.

Somu vīriem par savas tautas godu un brīvību ir savs jēdziens un ne Maskavas solījumi, ne draudi tos nespēj satricināt. Viņu “nē” Maskavas ultimātam ir tik ciets kā klints, uz kuras tie ir izauguši. Kauliņi ir mesti.

30. novembri Helsinku pilsoņi pēkšņi ir pārvērtušies. Ne vēsts vairs no īgnā drūmuma. Brašas dziesmas dziedot, pa ielām soļo iesauktie karavīri un ar troksni aizveļas transporta kolonnas. Cieta, bet gaiša apņemšanās ir lasāma helsinkiešu sejas un nevis kā kara, bet svētku priekšvakarā paziņa sveic paziņu.

… Kauc sirēnas, atskan svilpieni, tarkš ložmetēji, krievu lidmašīnas pie apvāršņa. Somu-krievu ziemas karš ir sācies, karš, kurā svētie asiņu upuri izpirka somu tautas godu un brīvību uz mūžu mūžiem.”

Skaitliskā attiecība starp somiem un krieviem: ka­ra­vī­ri un lielgabali – 1:50, tan­ki – 1:270, lid­ma­šī­nas – 1:125. Bet, uzzinot par iebrūkošo milzīgo pārspēku, praktisko somu pirmais jautājums bija: “kur mēs viņus, tik daudzus raksim“.

Citāda laika un pasaules uztvere.

Mūsu vēsturnieks Edgars An­der­sons so­mu ka­rotājus rak­stu­ro šādi: «Pa­dom­ju ka­ra­vī­ri no­kļu­va so­mu rū­pī­gi no­slēp­ta­jos mī­nu lau­kos un cie­ta bries­mī­gus zau­dē­ju­mus. So­mi bi­ja ra­dī­ju­ši slaz­dus vis­neie­do­mā­ja­mā­kās vie­tās – mā­jās, sta­ci­jās, akās, uz ce­ļiem, grāv­jos, me­ža pu­du­ros. Vi­sur dar­bo­jās ne­re­dza­mie so­mu ka­ra­vī­ri un rē­go­jās nā­ve. Ve­se­las pa­dom­ju vie­nī­bas uz­sprā­ga gai­sā, pre­ti­nie­ku ne­re­dzē­ju­šas. So­mi tām uz­bru­ka no priek­šas, no gai­sa, no ko­ku pu­du­riem, no pa­ze­mes un aiz­mu­gu­res… Krie­viem bi­ja jā­sas­top arī pret vi­ņiem vēr­stais ār­kār­tī­gais so­mu tau­tas naids un so­mu lie­lā vien­prā­tī­ba. So­mu tau­tas no­ska­ņo­jums pa­lī­dzē­ja pār­va­rēt neie­do­mā­ja­mas cie­ša­nas un nest lie­lus upu­rus.»

Labi gan, ka arī mēs, kaut nedaudz, tomēr esam pirkstu pielikuši viņiem palīdzot: mūsu radioizlūkošana pārtvērā krievu slepenās radiogramas un nodeva tās Somijas kara atašejam Erki Hallakorpi. Tādā veidā ar latviešu palīdzību somi uzzināja svarīgu informāciju par sarkanās armijas daļu pārvietošanos.

Vēl no pagātnes. Krievu valdīšana likumpārkāpējus jau izsenis sūtīja uz Sibīriju un 19. gadsimtā tur izsūtītos luterāņus vāca vienkopus un tā radās luterāņu ciemu grupas ar vācu, zviedru, latviešu, igauņu un somu iedzīvotājiem.

Brežņeva laikā, kad viesojos pie Austrumsibīrijas latviešiem, tur galvenais sarunu temats bija par neseno notikumu četru kilometru attālajā kaimiņu somu ciemā.

Divi brāļi, nespēdami vairs ciest pastāvīgās pārestības no vietējās padomju varas pārstāvjiem, kādu nakti ar bisēm bruņoti, apmeklējuši viņu mājas. Neviens no pāri darītājiem nav izglābies. Izsaukta armijas daļa, ciems aplenkts un brāļi aizstāvējušies līdz pēdējai patronai. Pat Ķīnas radio esot ziņojis par to savos krievu valodas raidījumos.

Tie, kas kaitina somus, neko labu lai  negaida.


Nasijarvi un Pyhajarvi ezerus savieno Tammerkoski upe, un tās ūdensspēks izmantots jau vairāk kā gadsimtu. Latvijā avīzes par to rakstījušas: “…Granīta klintis ir tikai tas pamats, kurā iegulies somu dabas galvenais spēks, viņas baltais zelts. Varbūt daža laba zeme negribētu saukt sevi par laimīgo, ja tās desmito daļu, ja pat vairāk no visas platības klātu ūdeņi, tūkstošu desmitiem ezeru.  …. Bet jo dienas, jo vairāk tagad jūt un zina, kādas neizmērojamas bagātības var dot šie pusotra tūkstoša ūdenskritumu ar savu spēku. Pavasara ūdeņu plūdumā tie varot dot kopskaitā kādus 12.000.000 zirgu spēku…”

Jau 1882. gadā Tamperē iedegas pirmā elektriskā spuldze Skandināvijā. (sk.foto: http://www.tampere.fi/kuvat/5C3m5EiM9/341_13_6.jpg)

Purvu un mežu ļaudis pasaules tehnoloģiju avangardā. Tepat netālu pilsētiņa Nokia. Jā, jā, tā pati Nokia.

Tamperes Halle, Skandināvijā lielākā, kur regulāri notiek visdažādāko mūzikas žanru koncerti, tā ir visā Ziemeļvalstu reģionā nozīmīgs mūzikas dzīves centrs, tur bieži notiek arī kongresi un izstādes.

Desmitiem un desmitiem ūdenstransporta piestātņu ar laivām, kuģiem, ūdenstakšiem uz visām iespējamām Somijas vietām.

800px-Laukontori2

Šodien +30. Parkā sēž tumšmataina meiča un ar katru savu ķermeņa šunu izbauda, uztver un iesūc sevī vasaras sauli. Liekas, ka sāmiete un dzīvo aiz Polārā loka, tā tvert sauli var tikai galējo ziemeļu cilvēki.

Tamperes nēģeri par šo silto zaļās ziemas dienu arī priecīgi. Kā viņiem klājas šejienes baltajā ziemā, to gan grūti iedomāties.

Profesionāli ielu muzikanti. Tie ir krievi un čigāni. Var jau pa gabalu pateikt kurš ir kas pēc spēlēšanas stila. Čigāniete, skrandās ietinusies ar mazu bērnu klēpī sēž ielas malā un ubago, ik pa brīdim pieliek pirkstu pie mutes – dodiet naudiņu maizītei. Tas muļķa turistiem, somi pat nepaskatās, zina tos trikus. Policisti ciet neņem, tikai nicīgi noskatās.

Re kur skaidrā latviešu valodā rakstīts “Maukas”. Ar lieliem burtiem un reklāmas plāksnes pašā vidū. Apkārt mazākiem burtiem somiski “keskustassa sijaitseva täyden palvelun lounasravintola. Meiltä myös kokoustilat 50 hengelle ja saunatilat”, bet kas gan to varētu saprast, ko tas nozīmē.

Centrālā tirgus laukumā namiņš ar uzrakstiem no visām pusēm “Eurolohi”. Tādus uzrakstus vajag izvietot pie mums. Bet tirgū pārdod kartupeļus, kas gandrīz desmit reizes dārgāki nekā Latvijā, toties vietējais produkts. Un arī tāds kā utenis ar drēbēm, krāmiem, DVD diskiem. Laukuma malās ļaudis pie galdiem pusdieno un dzer alu. Paša lētākā 0,3 l kausiņa cena dārgāka par manu Rīga-Tampere-Rīga brauciena biļeti. Paldies Ryanairam, cilvēku draugam.

Tur tālāk, Sarkaniemi parkā skatu tornis, kurš lēni griežas ap savu asi. Bet galvenās – Hameenkatu ielas lielais tilts ar četrām gadsimtu vecām gluži zaļām bronzas statujām, vienā kails cilvēks dīvaini veidots tādā kā apgrieztā perspektīvā un tura rokā tādu kā slīkušu kaķi. Bet ne jau man, nezinātājam, te ko spriest.

Dzelzceļa stacija pašā pilsētas centrā. 800px-Tampere_railway_station1

Ja nokavēta lidmašīna, no šejienes jābrauc ar vilcienu uz Helsinkiem un tad jāmeklē kur prāmis uz Tallinu. Vilcieni ik pēc stundas. 22 eiro. Bet tualete 1 eiro, tāpat arī šejienes Makdonaldos.

Ciest nevaru obligātu maksas prasīšanu par tualeti, tā man liekas cilvēka cieņas pazemošana, šajā ziņā amerikāņi gan dara pareizi, jo tur tāda lieta ir sveša, tur dažviet tikai kastītes brīvprātīgam ziedojumam municipalitātei. Pilsētās, kurās nav bezmaksas tualetes, vajadzētu čurāt pudelēs un tās izliet pie mēra durvīm. Tādā Venēcijā tas eiro vēl būtu attaisnojams, jo tur īpašā kanalizācijas sistēma ir tiešām dārga. Bet tur toties par vienu eiro var dabūt pusotra litra vīna. Nu priekšā dilemma: no vienas puses, jāciena un jāievēro somu kārtība, no citas – pusotra litra vīna cena un principi.

Aiz stacijas parks, Sorsalampi ezeriņš tam vidū, bet ezeram un krūmiem apkārt žogs. Neder. Tālāk stadions. Tur divmetrīgi smaržīgi rožu krūmi. Rozītēm tiek uzturvielas. Visiem labi.

Tikai viens resnais runcis no Latvijas, vārdā Juris Radzevičs, amatā Rīgas izpilddirektors, dusmās šņācot tieši šobrīd kaļ plānus par tādām lietām Rīgā noteikt kriminālatbildību.

Akadēmiskā grāmata, tāda grāmatnīca arī Rīgā reiz bija. Vienīgā vieta, kur cenas nav augstākas kā citur Eiropā un varu sapirkties grāmatas, kuras nevienā torentā neatrast. Labāk naudu Tamperes grāmatnīcām, nekā Tamperes tualetēm.

Pie grāmatnīcas skatloga jaunieši rāda ar pirkstu uz grāmatu par kanibālisma vēsturi “Eat your neighbor” un locīdamies rēc pilnās balsīs. Apēd savu kaimiņu! Bet pretī uz soliņa gājēju ielas vidū sēž sirms bārdains vecis ar pudeli pie kājām. Šķielēdams uz to pudeli, tuvojas vēl viens tāds pats, viņš to skaļā balsī triec prom. Perkele, skan pa visu ielu. Somiem tas izplatītākais lamuvārds un tas pats nav viņu, bet aizguvums no baltu valodām. Nekādi maķi. Tāds gluži nevainīgs donnerwetterītis.

Jaunieši gan lieto to fakvalodu, bet viņiem tā pavisam nepretenciozi skan. Where is the fucking taxi, vismaz reizes 50 atkārtoja labi iedzērušais Pekka ap pusnakti, kad sēdēju centra laukumā un domāju – vai paliks tumšāks vai ne. Šis tāds priecīgs, ka esmu no Latvijas atbraucis speciāli skatīt somu baltās naktis, reizes desmit man, nesmēķētājam piedāvā cigaretes un atvainojas, ka lielo vodkas pudeli jau izdzēris tukšu. Saruna pilnīgā bezsakara haosā un ar garām klusēšanas pauzēm, bet atmosfēra nav nepatīkama, kā tas bieži mēdz būt ar sadzērušamies sarunu biedriem – tātad esmu uztvēris somu kodu. Varētu tādā stilā vēl ilgi, bet tad tomēr uzradās tas fucking taxi.


Tampere izstaigāta krustu šķērsu. Noieti vismaz pāris desmit kilometri un par ieplānoto kājāmiešanu uz lidostu nu vairs nav ko domāt. Pievakare arī klāt. Vēl buss uz lidostu, Ryanairs, tad 22. Rīgas autobuss un būšu mājās. Pirmais darbs – ieslēgt datoru – nedēļas laikā būs sakrājušās daudzas īsziņas.

Perkele! Kāda tur nedēļa! Viena diennakts taču tikai!

Citāds laiks.


Foto no Wikimedia http://commons.wikimedia.org/wiki/Tampere


Šķērsot Gibraltāru

februāris 20, 2009

Nenormālā kontrole Frankfurtes Hāna lidostā. Jacke aus, Muetze aus. Man atņem ceļotājiem paredzētu pēdu krēma tūbiņu. 125 gramu iesaiņojums, lai arī no satura tur palikusi labi ja ceturtdaļa, nē, viņam vienalga tā jāizņem. Čakarē manu braucienu – caurām dienām staigājot, tagad vakaros kājas būs noberztas un zeķes kedās sasmakušas.

Labprāt pateiktu, ko domāju par viņu, tā, lai visi dzird. Fikelzaks. Aršbakens. Šafkofs. Follidiots. Bet tad uz Maroku netikt.

Citiem vēl trakāk. Liek ņemt nost jostas, gluži kā to mēdz darīt ar arestantiem pirms iespundēšanas cietuma kamerā. Ar rokas skeneri izpēta gandrīz katra otrā braucēja ķermeni. Lūk kā skenē to veco vācu tanti. Teroriste. Nolaupīs vēl Ryanaira lielo boeingu.

Lidmašīna pāri Gibraltāram dodas uz nākotni. Jeb arī uz pagātni. Aiz muguras strupceļa kontinents, kuru pēc pāris paaudzēm sauks Eurabia.

Marakešas passport control. Ierēdnis cītīgi ar vienu pirkstu ievada datorā pases datus. Anketā aile – nodarbošanās. Ko lai tur raksta? Rakstīšu skolotājs. Tīčērs. Mācīs latviešiem Maroku. Arābiski arī diži skan – muallin.

Kas tas par latvieti, kas nav bijis Marokā.

Hotel de France

Hastleris (hustler) ir tas, kurš tūristam uzmācīgi cenšas uzspiest savus pakalpojumus – kaut ko parādīt vai pastāstīt, pēc tam par to pieprasot samaksu. Lai tūristus aizsargātu no viņu uzmācības, Marokā ir izveidota īpaša tūristu policija, kas tos ķer un soda, bet, vienalga, tūristu apmeklētās vietās no viņiem nav glābiņa.

Nepratējam grūti viņus atšķirt no citiem Marokas un citu arābu valstu cilvēkiem, par kuriem daudzi pamatoti saka – tie ir visdraudzīgākie cilvēki, kādus izdevies sastapt, nesalīdzināmi ar eiropiešiem.

Pirms braukšanas apsolīju sev, ka ne uz viena hastlera neuzraušos un visa ceļojuma laikā centos pildīt šo solījumu.

Diņģēšanās gan Marokā pieder pie tūkstošgadu kultūras. Ja kāds ko nopērk bez diņģēšanās, pārdevējam tas pat ir kā apvainojums. Reti kur var redzēt izliktas cenas un tās arī mainās atkarībā no situācijas vai diennakts laika. Eiropietim, kurš neprot arābiski vai vismaz franciski, jāmaksā cita cena.

Marakešas pasaulslavenā Djemaa el Fna laukuma dienvidu pusē medīnā veseli kvartāli ar hotelīšiem. Kam rokā soma, tam hastleris tūdaļ klāt. Bet, ja Lonely Planet raksta, ka šeit vietu var dabūt par 50 DH, tad man arī tāda jādabū. Hastleris saka, ka esot tikai par 60. Nekā, mani draugi te dabūja par 50, meloju pretī. Kaut kā tieku vaļā. Tūlīt klāt cits, tas neatlaidīgāks. Izstaigājam kādas piecas vietas, nekā. Vajagot aiziet uz Hotel de France, tur esot pat par 40. Kā tad nu par 40 hotelī ar tādu dižu nosaukumu.

Hotel de France
vestibilā saimnieka šobrīd nav un tas apstāklis jāizmanto. Redzu tuvojamies ēzelīti ar ratiem, kuri aizņem turpat vai visu ielas platumu. Thank you my friend, I’ll do it myself un pielecu blakus ēzelim – mans frends paliek aiz ratiem un klāt taču man vairs netiks, tipinu ēzelītim līdzās, pēc kādiem pussimts metriem kārtējais hotelis, es iekšā – un tur cenu sarakstā kaut kas par 60 DH. (viesnīcās cenrāža izvietošanu redzamā vietā prasa likums). Jā, jā, uz vienu nakti.

Jautājumi viesu anketā tieši tādi pat kā lidostā. Saimnieks teacher vietā man ieraksta francisko professeur.

Profesora kungu ieved ūķī bez logiem. Aizdomas, ka iepriekšējais iemītnieks čurājis izlietnē.

Nākamajā dienā līdz 12:00 no šejienes būtu jāpazūd. Dodos meklēt kaut ko labāku. Hotelīšu kvartālā, ja esi bez somas, virsū neviens nemācas, pieņemot, ka tu te jau dzīvo. Vakar te vienā vietā redzēju par 50 DH, bet saimniekam bija lūgšanas brīdis un mani izdzina laukā, šodien viņš arī var izdzīt. Tad atceros par Hotel de France nepilnus 100 metrus aiz Djemaa el Fna un tiem 40 DH. Saimnieks pēc izskata un ādas krāsas Obamam dikti līdzīgs. Jā, cenrādī redzams skaitlis 40. Vai vajadzīga pase, vai jāpilda anketa? Neko nevajag, be friends viņš saka.

Numurs superīgs, par tādu varētu maksāt pat četrreiz vairāk. Plaša telpa, augsti griesti, pa logu var vērot medīnas ielu, turpat aiz sētas apelsīnu koks, pastiep tik roku un plūc nost. Terase ar fantastisku skatu uz medīnas jumtu mežu un sniegoto Atlasa kalnu grēdu debesu dienvidaustrumu pusē. Ja satikšu to, kurš mani te atveda un no kura aizbēgu, pateikšu viņam paldies un samaksāšu.

Obama gan lāga neprot ne angliski, ne franciski. Laikam jau īstais saimnieks aizbraucis un viņu atstājis par uzraugu. Tā es arī te laimīgi nodzīvoju, būtu dzīvojis līdz pat atpakaļbrauciena dienai, ja vien lidmašīna nebūtu no Fesas.

Zem loga tāda kā ēdienu bodīte, bet bez krēsliem un vienmēr pat līdz vēlai naktij kāds desmits cilvēku te stāv, gaida un ēd savu plāceni ar tur uzceptajām piedevām un sarunājas. Saprotu neko. Būtu līdz braucienam apguvis vismaz kādus 100 vārdus, būtu ideāla arābu valodas skola, pašam guļot gultā pie apelsīnu koka ar vārdnīcu rokā.

Ahmeds

Kaimiņu no blakus istabas sauc Ahmeds, viņš tērpies halātā ar baltu rakstainu cepurīti, un atbilst priekšstatiem par islamistu. Puslīdz normāla angļu valoda. Kādu laiku dzīvojis kaut kur Eiropā. Marakešā atbraucis uz nedēļu darīšanās no Kasablankas. Zina pat, ka mūsu eksprezidente tur reiz dzīvojusi. Kad ieraudzīja manis nopirkto Korānu, tūlīt kā pašu par sevi saprotamu pienākumu, uzņēmās šefību par manis izglītošanu Marokas lietās un tam vairs nežēlo ne laiku, ne enerģiju. Taču gan laikam, gan enerģijai šeit ir cita jēga un vērtība nekā pie mums.

Visupirms par karali un Alawite dinastiju, kura ir valdījusi valsti jau kopš 1600-tiem gadiem. Pravieša Muhameda pēcteči, karalis saskaņā ar konstitūciju ir “ticīgo vadonis” (amir al-mu’minin), viņam pieder gan laicīgā, gan garīgā vara.

Bet karalis pārāk aizrāvies ar savu liberalizācijas politiku. Ko tas līdz, ka ekonomika tiek uzlabota, bet tauta tiek bojāta ar Rietumu indēm. Te tagad viss ir atļauts – alkohols, prostitūcija, pornogrāfija un citas Rietumu riebeklības. Atklāti jau vēl ne, bet, ja tas nav publiskā vietā – nu katrs var darīt ko grib.

Taču tam visam modri seko opozīcija, kura tiek negribīgi pieciesta un kuru vada erudīts, populārs, harizmātisks un visu godāts vīrs – šeihs Abdessalam Yassine. Arī mana jaunā paziņas Ahmeda īpaši godāts.

Yassine
labi pazīst Rietumu intelektuālo un kultūras pasauli un vēstures filozofus, kas paredz Rietumu bojā eju. Viņa vēstures loģiku, kura iegūta no Korāna, apstiprina mūsdienu demogrāfija. Rietumi noveco, un krīt vecuma vārgumā un nespēkā, kamēr Islāma jaunatne zied un plaukst. Statistika ziņo par tuvojošos rotāciju civilizācijas vēsturē. Tuvojas Islāma ēra.

Taču Yassine, salīdzinot ar citu valstu islamistiem, ir gandrīz pacifistisks un noraida vardarbību. Rietumiem vajadzētu atzīt realitāti un iesaistīties patiesā dialogā ar Islāmu, kas visiem nāktu par labu.

Yassine
uzskata mūsdienu globalizēto kultūru kā virspusēju, un pat dzīvniecisku. Tāpat kā franču sociologs Alain Toraine, Yassine redz mūsdienu Rietumu ideoloģiju kā tādu, kas izskauž svēto un dievišķīgo, kur nozīme ir tikai racionālajam, bet visam kas stāv aiz tā, nav nozīmes un to var iznīcināt. Visa ļaunumu saknē ir atteikšanās no transcendentā un no Dieva. Šis laikmets upurē patiesību nezinošo ļaužu dzīves uz iegribu altāra, kur tie kļūst par atkarīgiem patērētāju tirgus klientiem un to sabiedrība ir iztukšota un nožēlojama.

Bet ticīgo uzdevums mūsdienās ir apgūt laikmetīguma pozitīvos aspektus, būt veikliem laikmetīguma pircējiem, tai pašā laikā nekad neaizmirstot Dieva garīgo vēsti, kas nodota caur Korānu, vēsti, kas māca savienot cilvēces īso pagaidu uzturēšanās šajā pagaidu pasaulē ar mūžību.

Ahmeds arī gribētu ieteikt karalim un viņa galvenajam finansu padomniekam Marokas ebrejam Andrei Azoulay veidu, kā valsts varētu atbrīvoties no Pasaules Bankas jūga – lielās karaliskās ģimenes bagātības jāizlieto valsts milzīgā ārējā parāda dzēšanai.

Sievietes

Viens no pirmajiem šokējošajiem iespaidiem ir braukšana ar mopēdiem un velosipēdiem. Cauri cilvēku burzmai, pa šaurajām medīnas ieliņām, nekad nevienu neskarot. Viņi brauc kā īsti cirkus mākslinieki. Lai arī esmu pieredzējis velobraucējs, pusstundas laikā es te būtu notriecis vismaz duci cilvēkus.

Un sievietes braucējas ir vismaz puse un viņas, kā man likās, brauc vēl pat veiklāk par vīriešiem. Tādi skati – mopēdu stūrē sieviete, kurai kaklā lakatā ietīts bērns, priekšā sēž trīsgadīgs, aizmugurē astoņgadīgs, kuram savukārt klēpī četrgadīgs. Un brauc tādā ātrumā, ka iekļaujas automašīnu straumē. Mūsu bēdīgi slavenās iestādes bēdīgi slavenā priekšniece kaut ko tādu ieraudzīdama, nokristu gar zemi un izlaistu savu kašķīgo dvēseli, pirms spētu kaut ko bilst par bērnu tiesībām uz pārvietošanos.

Pat man tādus skatus redzot, notirpst kājas. Taču brauc un nesitās, jo citādi šajā bērnus tik ļoti mīlošajā zemē tā neviens nebrauktu.

Iepretī karaliskā pasta ēkai dzirdami spalgi dusmu kliedzieni. Sieviete hidžabā ar rokas somiņu krauj vienam pa seju. Sitiens kā austrumcīņas paraugdemonstrējumā. Tas kaut ko aizvainojošu pateicis. Tam tagad asinis pa ģīmi. Ieraudzījusi, ka rokassomiņa notraipīta asinīm, sieviete iedegas atkal, bet nav vairs kam sist – šis jau aizlaidies.

Aptrakušo Rietumu feministu pretdabiskos murgus šis piemērs, vienalga, nepieklusinātu. Tām vienīgais arguments būtu pašām izdauzīts deguns, ko šejienes sievietes bez kavēšanās tām izdarītu, atbildot uz feministu tipiskiem melīgajiem apgalvojumiem, kuri dziļi aizvaino sievietes, tās pazemojot līdz bailēs trīcošām, bezpalīdzīgām būtnēm un vīriešu agresijas un nicināšanas upuriem.

Šīs lepnās sievietes būs tās, kuru bērni iedibinās nākotnes Eurabia vecās Eiropas vietā, kuras izmiršanā tik lieli nopelni bijuši feminisma un citu liberālsērgu nāves ideoloģijai.

Suvenīru veikalā, pa radio skanot radio ritmiskai mūzikai 15 –16 gadīga meitene paķer no plaukta kādu bungām līdzīgu darinājumu un, nolaiž tāā-āādu ritma pasāžu, ka pat Nils Īle par to būtu sajūsmā.

Ieliņa izved laukumā, cik nu liels medīnā tas var būt. Tas pilns ar sievām. Kādas piecas sēž un dzied. Ik pēc nodziedātā panta visas klausītājas smejas. Gluži kā pie mūsu suitu sievām.

Ubadzes ar bērniem uz rokas. Tā mēdz ubagot čigāni. Vai tiešām Marokā būtu tik daudz čigānu? Kāpēc tad tos nedzen prom? Tas taču degradē Islāma valsts seju. Varbūt tās ir berberietes no kādas īpašas cilts?

Nē, tas ir bizness. Marokā esot 200 000 ubagu un valsts programma kā tiem palīdzēt atgriezties normālā dzīvē. Bet daudzi par to negrib ne dzirdēt. Ceļotāji stāsta, ka redzējuši ar auto atbraucam kādu, kas pārģērbies skrandās un devies uz darbiņu. Musulmaņu pienākums taču ir palīdzēt nabagiem. Esot noķerts viens ar veseliem 300 000 DH kabatā. Ubags – miljonārs.

Redzu, ka Karaliskā Policija nikni lamā un triec prom kādu ubadzei līdzīgu sievu ar bērnu uz rokām, vīrs, kas pēc nabaga nemaz  neizskatās, stāv netālu, tam arī tiek.

Kultūratšķirības

Kas neko nav lasījis par kultūratšķirībām, var uzrauties. Rokasspiediens. Eiropietis domās, ka arāba “beigtās zivs” rokasspiediens pauž jēlu raksturu, arābs – ka eiropieša stingrais pauž agresiju.

Tā bučošanās uz vaigiem, satiekoties tuviem cilvēkiem, arī šķiet dīvaina. Kad bučojas sievietes, tad nekas, bet vīrieši… Bet pretējie dzimumi to vispār nedrīkst nekādā ziņā darīt.

Nevajag rādīt kurpju zoles, sēžot vienu kāju pārmestu otrai. Ar kreiso roku nevajag ēst, turēt traukus vai žestikulēt. Kreiļiem te grūta dzīve. Nevajag rādīt paceltu īkšķi. Nevajag šņaukt degunu kabatas lakatā. Arābu sociālā distance arī tuvāka, līdzīgi kā itāļiem – 25 cm, var likties, ka viņi “lien virsū”.

Nevajag fotografēt, kur ienāk prātā. Kādā medīnas pārtikas tirgū ar eksotiskiem skatiem, kolīdz izvilku savu mobilo telefonu, tūlīt bija klāt sadusmots būdīgs tēviņš un aiztrieca mani, labi, ka vēl telefonu nesadauzīja.

Vēl ir daudzas īpatnības žestos, runā, uzvedībā. Bet es visstulbāk jūtos dēļ tā, ka nav valodas. Ar franču valodu jau varētu puslīdz iztikt, franciski runājošs vairs nav gluži svešinieks, katrs marokānis, kas gājis skolā, to prot, laicīgajās elitārās aprindās daudzi pat savā starpā bieži runā franciski, valodu es varētu samērā ātri pilnveidot, jo pamati jau ir un būtu ok, taču vienkāršajai tautai klāt var tikt vienīgi, protot arābu valodu.

Mans pirmais pirkums – cepumu paciņa pārdotuvē ar fiksētām cenām pie benzīntanka. Apsēžos uz sola parkā un ēdu. Viens garāmgājējs pienāk – dod man ar. Paņem cepumu, mersi beaucoup un aiziet. Otrreiz citā vietā prasa kādā valodā runāju, purinu galvu un rādu, ka nekādā, viņš izdiedelē divus cepumus. Un arī trešajam nākas dot.

Varbūt viņiem tiešām nav ko ēst? Kāpēc tad neēd tos smukos apelsīnus, kas aug visās apelsīnu alejās gar ielu malām?

Tumsā nozagu vienu municipalitātei piederošo apelsīnu, nomizoju un – tā izdedzināja muti, ka pusstundu spļaudījos. Vismaz desmitreiz skābāks par citronu. Tagad apelsīnu mīkla atklāta. Par cepumiem gan paliek tumša bilde.

Kad sēžu parkā uz sola zem palmām un ēdu pusdienās gardos Marokas plāceņus, kas maksā tikai vienu dihramu, neviens klāt nenāk un neprasa lai iedod. Kaķi gan drīz sāk pulcēties. Šeit tādi smuki, mīlīgi, mazi un ņipri ielas kaķīši. No cilvēkiem nebaidās. Ēd maizi. Visi ne, bet daži gan ēd ar gardu muti.

Pienāk riekstu tirgonis ar savu plato grozu, hello un sniedz roku, nu kā lai noraida pasniegtu roku, bet purinu galvu non, non. Viņš rāda uz vairākām riekstu šķirnēm, kad pasaku la šokran (arābiski – nē, paldies), tad pierimst, iesviež sev mutē vienu riekstu un lepns aiziet, ak, stulbais eiropieti, tu nezini, kādu baudu esi palaidis garām, pauž viņa ķermeņa valoda.

Ville nouvelle

Pāris dienās ir izstaigāta ville nouvelle, jaunā, modernā pilsētas daļa, kur greznos mājokļos dzīvo bagāto slāņu ļaudis un atrodas luksus viesnīcas tūristiem. Te dzīvo arī Marokā iesakņojušies francūži un to nav mazums.  Divjoslu ielas, apelsīnu koku un palmu rindām apstādītas. Un veseli dārzu kvartāli, daži slēgti, daži brīvi pieejami. Uz vienas ielas vienā pusē mošeja, otrā – kristiešu baznīca.

Te, iepretī Karaliskai Operai ir dzelzceļa stacija, kas tāpat kā lidostas ēka, greznības ziņā var stāvēt līdzās Emirātu līmenim. Vilcienu satiksme perfekta, organizēta pēc Francijas parauga, tikai viss krietni greznāks.

Glaunajās stacijas labierīcībās gan nākas trūkties. Tiklīdz esmu iegājis kabīnē, aiz durvīm skaļā balsī sāk kliegt kāda sieviete. Nu būs sūdi, laikam esmu iespēries sieviešu tualetē. Pārbijies veru durvis un … apkopēja, tīrāmā slota vienā rokā, otrā mobilais telefons, kliedz tajā un skaņa spalgi rezonē karaliski augsto griestu telpā.

Fiksēto cenu veikals Acima. Tas tāds elitārs un padārgs, kā mūsu Stokmans, tātad citur cenas būs par apm. 30% zemākas. Te ir arī alkohola nodaļa, karalis jau atļauj. Tagad par cenām viss skaidrs. Zinu kā iepirkties nepārmaksājot.

Ja bagāto ļaužu privātmāju apjož mūra sēta, tad tās augšienē iecementēti sadauzītu pudeļu stikli. Kas līdīs pie manām sievām, tam pakaļa pušu. Un tas pašā labākajā gadījumā. Tāpat būs ar zagļiem.

Tualetes

Nabadzīgākā tautas daļa izdzīvojot par 10 DH dienā. Karalis nabagu labā savus īpašumus nepārdos. Kā gan lai tie apmaksātu tualešu apmeklējumus? Jo viens maizes klaipiņš vai viena ola maksā tikpat daudz. Bet medīnas ir tīras un nav piečurātas, citādi to tūdaļ varētu just. Bet šie nabagi var doties uz Karaliskā Dzelzceļa stacijas grezno ēku, tur bez maksas. Kas tik tālu netiek, tas tepat tuvāk – greznajos karaļa dārzos, kuri apjož medīnu. Re kur vienam jau dibens spīd, otrs apkārt lūrot zogas uz krūmu pusi.

Je suis letton

Saulei norietot, skan muedzinu dziedājumi no mošejām. Arī tieši stundu pēc saulrieta. Tuksneša debesīs mēness uzrunā cilvēku tieši un iespaidīgi. Īsts musulmaņu mēness.  Tādu mēnesi nēesmu redzējis vēl nekur.

Djemaa el Fna neguļ līdz vēlai naktij. Jau no liela attāluma var dzirdēt tā skanēšanu. Bet, ejot gar spilgti izgaismotajiem galdiem, kas tiek dēvēti par pasaules lielāko ēstuvi zem klajas debess, nenogurstošie iekšā rāvēji visus garāmejošos, gan vietējos, gan tūristus grib dabūt par klientiem. Zinu gan, kas jādara – jāsit sev pa vēderu – sak, nupat jau te biju un paēdu. Viens no iekšā saucējiem jautā – no kurienes esmu. Lettonie – oh, Vilnius, Lithuania. Riga, Lettonie, pilnā balsī, tā, lai citi tūristi dzirdētu. Neviens baltietis gan tuvumā pa ķērienam šobrīd nav.

Te kaut ko dod par 3 DH, tā rakstīts izliktajā cenrādī (kuri ir retums). Tikai arābiski. Pirmais burts “š”, pēdējais it kā varētu būt “i”, tad būs “šai” – tēja. Bet tējas vietā man sniedz pialu ar gliemežiem. Nē, nē – “je ne sais pas ce que c’est” (es nezinu kas tie tādi). Man uzdāvina vienu gliemezi un koka iesmiņu, lai mācos. Vedīšu uz dzimteni kā suvenīru.

Dzeru tēju, šķirstu savu mazo krievu – arābu sarunu vārdnīciņu. Viens no personāla pienāk klāt, sākam runāties. Apskatījis vārdnīcu, jautā, vai es esot krievs. Non, je suis letton. (Nē, esmu latvietis). Tad viņš kaut ko stāsta, maz ko saprotu, tikai bieži atkārtojas “šešen”, ko gan tas varētu nozīmēt. Beidzot man pielec, franciski taču “ch” izrunā kā “š”, tātad par čečeniem. Viņš zīmē vidū tādu lielu Krieviju, apakšā čečenus, augšā baltiešus. Tie, maitas, krievi visus iekarojuši un apspieduši. Slepkavojuši viņu ticības brāļus čečenus. Jauns cilvēks, bet re, ka zina ģeopolitiku un kaut ko arī par mums. Tad viņu pasauc, viņam jāiet strādāt, es cenšos atcerēties un ievirknēt teikumos vārdus resistance, liberte, Rue de Dudayev en Riga, lai varētu turpināt sarunu, kad viņš atgriezīsies.

Jau biju ne reizi vien ievērojis, ka, ja saku, ka protu arī krievu valodu, viņiem acīs parādās tāds nelabs spīdums. Novāc to grāmateli, lai neviens vairs neredzētu.

Kad viņi būs pie mums arī dažs godīgs krieviņš bez impēriskām ambīcijām, dabūs ciest. Nāksies sist pie krūtīm un apgalvot: “je ne suis pas un russe, je suis letton.” Lai jau būtu letton, tādus mēs pieņemam.

Triju veidu svešinieki

Draugi, kas ciena islāmu un vietējās ierašas. Tie ir kā savējie, vēl vairāk, tiem ir augstais viesa statuss.

Lielie, stulbie baltie nūģi, tie rij kaku (cūkgaļu), dzer čuru (alkoholu), slepkavo savus vēl nepiedzimušos bērnus, nejēdz sarunāties (arābu un pat franču valodu neprot, tikai angļu vien), staigā apkārt puspliki, izvirtuļi un izvirtules. Gudri tehnoloģijās, bet bezgala stulbi dzīvē, jo nesaprot, ka, ja sievietēm dzimst mazāk par 3 bērniem, tai dzimtai vai valstij neizbēgami jāizmirst. Naudas maisi, tos tukšot nav grēks. Pie tiem marokāņiem, kas nav hastleri, šāda attieksme gan ir īpaši jāizpelnās, viesmīlības tradīcijas svešiniekus visupirms ierindo pirmajā kārtā.

Ienaidnieki – tādi, kas slepkavo čečenus, palestīniešus vai citus ticīgos. Pret tiem džihads.

Mustafa

Vējš nes pa gaisu iedzeltenas smiltis. Laikam aiz pilsētas smilšu vētra. Berberiem kapuces ir tādēļ, lai pasargātos no šādiem laika apstākļiem. Arī manai virsjakai ir kapuce un nu iemesls likt to galvā. Brīnums gan, neviens vairs nekādu uzmanību nepievērš. Ir jau satumsis un uz katra medīnas stūra stāvošie tūristu ķērāji, skenējot gājējus, kas tumsā apmaldījušies, mani vairs nevar atšifrēt. Kādas pāris stundas nostaigātas un – jūtos kā savējais, neviens nav piesējies, vienīgā reize bija, kad viens cits ar kapuci, baltām acīm noskatījās. Nāk galvā grēcīga doma – kas būtu, ja nostrādātu šitādu joku…

Re, kur nāk viens eiropietis ar nepārliecinātu gaitu. – Mister! Where you from? My name is Mustafa! Eiropietis pazūd…

Mājās pie spoguļa pētu sevi kapucē un spriežu, ka eiropietis mājās stāstīs – tie hastleri gan ir neciešami. Bet visbriesmīgākais bija viens tāds ar melnu kapuci, kas pēkšņi uzradās aiz stūra, kad biju apmaldījies medīnā. Labi, ka aizlaidos.

Tagad sirds mierīga un uz visiem laikiem. Vairs nekāda emocionāla diskomforta, tikai spēle – kurš kuru, dažreiz pat interesanta.

Viens nepraša tūrists par Lonely Planet Morocco te esot samaksājis 100 $. Tā ir, ja nemāk diņģēt. Es dabūju par pieciem latiem. Kādas pusstundas attālumā no Jamna elFna, aiz autoostas ir tirgus, kur tūristi reti iegriežas. Tur vairākas lietotu grāmatu vietas. Piecus no 75 DH nodiņģēju, arī sasniegums.

Nebūtu Lonely Planet, būtu grūti gājis. Par Marakešu bija sakopēti šādi tādi materiāli, bet par Fesu, kas ir sarežģīta pilsēta, maz, tad naudas maks gan būtu patukšojies un redzēts arī būtu vismaz trīs reizes mazāk. Tagad iegūta apziņa, ka bez Lonely Planet, cilvēks svešā vietā ir dumjš kā zābaks.

Uz Fesu

Autoosta kā Krievijā. Karaļa portrets apputējis augšā pie skrandainas sienas. Šī ir tā lielā un vienkāršo ļaužu autoosta. Ir arī citas, glaunākas, tās pieder elitārajām autobusu kompānijām.

Pirmo reizi uzraujos un dabūju hastlerim maksāt. Tas notiek šādi: Pie kases lodziņa nopērku biļeti, viens, izskatās pēc  šofera, saka – tad nu ātri ejam. Ieved mani busā un – prasa kafijai. Dodu dihramu. Šis saka – piecus. Dodu vēl vienu – nē, piecus! Pārliecinoši saku – nē un vēl pielieku pusdihramu. Šis ar tādu kā drusku nicinošu žestu pamet monētas gaisā, satver saujā un prom. Bet pirmie panākumi diņģēšanās jomā sasniegti un šis prieciņš nomāc kauna sajūtu par uzraušanos.

Buss nemaz nebrauc uz Fesas pusi, bet gan uz Kasablanku. Maksas ceļi. Daudz policistu. Industrializēta zeme, nāk prātā Ukraina. Tiek būvētas bagātu ļaužu vienstāvu priekšpilsētas. Visi lauki apstrādāti.

Apsolīja, ka buss uz Fesu (130 DH) izbrauks 8:30 un Fesā būs četros pēcpusdienā. Še tev nu bija. Lēnais buss, 3 apkalpes veči, viens katrā pieturā bļauj Fes, Fes, Fes, līdz pilns, ātrāk nekust ne no vietas.

Galvaspilsētai Rebekai cauri braucot redzams slamu – pašdarinātu būdu rajons. Jumtu pārsegumi no plēvēm, nostiprināti ar akmeņiem un visvisādiem smagumiem. Bet uz šiem jumtiem caurcaurēm satelītu šķīvji. Tātad tur ir elektrība, ir redzams arī ūdens krāns un ļaudis ar spaiņiem, kanalizācijai arī taču jābūt. Dažviet saules bateriju paneļi. Nekas briesmīgs, izņemot tos jumtus. Valstī esot slamu likvidēšanas programa.

Saule noriet jau Meknesā. Kaut kur ne pārāk tālu no šejienes ir antīkās Romas pilsēta Volubilis. Fesā melna tumsa, līst, dubļi. Par 3 DH bagāžas krātuvē atstāju somu un dodos pilsētā iekšā. Lonely Planet norādīto hotelīti atrodu uzreiz. Tur 70 DH, saku, ka man teica, ka esot par 60, jā ir gan, bet trešajā stāvā un uz tualeti būšot jākāpj lejā, uz otro stāvu. Citam eiropietim jau elles darbs nokāpt stāvu zemāk pačurāt, maksās cik vajag, lai tikai tas nebūtu jādara.

“Labi labi”, izdzirdu. Nezin kas tas par arābu vārdu. Tad “sveiki, labdien”. Tas nu būs latviski. Runātājs plati smaida. Viņam sieva esot no Rīgas, dažus vārdus latviski iemācījusi. Rīgā pats gan nav bijis. Skaidrs, hastleris ar speciālu kvalifikāciju. Var jau arī būt, ka kāda latviešu kundzīte būs ievilkusi gultiņā – tāds smuks puisis, pēc francūža izskatās. Bet tas drīzāk viņa fantāzijā. Un izlasīta kāda sarunu valodas grāmatiņa. Tāpat būs ar sievām lietuvietēm, igaunietēm un somietēm. Ar lielajām tautām šitais numurs neiet cauri, bet pie mūsējiem jau tūlīt pa pusei kā savējais, uzticība tādam daudz lielāka.

Viņiem ir iedzimts talants uz valodām. Tirdzniecībā grāmatiņas kā pāris stundu laikā apgūt piecas svešvalodas, vienu nopirku kā suvenīru. Jau tagad daudziem galvā četras valodas: arābu, franču, berberu (to arī skolās sāk mācīt) un, lai tiktu pasaulē ārpus frankofonijas areāla – angļu. Un vēl spāņu, īpaši tur, kur bija Spānijas teritorija.

Fès el-Bali Medina

Lai arī ir vakars un tumsa, dodos uz leju pa vienu no divām galvenajām medīnas ielām. Tās te nesalīdzināmi šaurākas nekā Marakešā. Kapuce nelīdz, drīz divi zēni klāt un vairs neatkāpjas. Viens esot teoloģijas students, tas gan būs blefs priekš parastiem tūristiem, nekāda reliģiska starojuma, banāli tūristu vilinājumi vien. Pēkšņi abi pagriežas uz otru pusi un pazūd. Tūristu policiju būs pamanījuši.

Laimīgs, ka beidzot ticis vaļā. Laime ilgst tikai piecas minūtes, šie izsekojuši mani un saka, lai es neejot pa šo ielu, tur esot bīstami. Es saku, ka pagājušā gadā jau šeit esmu bijis un zinu kā te ir. Viens punkts manā labā. Lai nākot šeit, rādīs Andaluz kvartālu, karaļa sieva tur esot dzimusi un uzaugusi. Es nezinu, ka Andaluz kvartālā viduslaikos apmetās no Andalūzijas izdzītie arābi – viens punkts man par sliktu. Toties zinu, ka viņai ir datorzinātņu grāds un tas ir viņas nopelns, ka Marokā tik daudzi lieto internetu. Ka platjoslas interneta pieslēgums šeit maksā 12 Ls mēnesī. No interneta šie zēni maz ko jēdz, bet man atkal viens punkts klāt. Bet viņi varot parādīt man labāko restorānu medīnā. Uz restorāniem neeju un braucienā ēdu vienīgi maizi. Tā gan, to viņi saprot, viens viņu radinieks tāds kā svētceļnieks, arī ceļojumos esot ēdis tikai maizi. Atkal punkts. Nē, laikam tikai puspunkts, jo daži rietumu tūristi Āfrikā bailēs no caurejas, arī neko citu, kā maizi neēd. Vēl vienu punktu iegūstu ar to, ka pastāstu, ka esmu nopircis Korānu, lai mācītos arābu valodu, ka nākamgad būdams šeit, jau runāšu arābiski. Un tad saku, ka nu gribu atvadīties. Zēni paspiež roku un aiziet. Nav ko tērēt laiku ar tādu gudreli, no tā neko neizspiedīs.

Taču nepamet sajūta, ka šie ir neatlaidīgi un var kaut ko izgudrot un atgriezties. Vakarā viņiem vairs nav ko darīt – neviens eiropietis vairs pa medīnu nestaigā. Jālaižas kamēr laiks.

Nokoncentrējis uzmanību uz punktu iegūšanu, esmu pazaudējis orientāciju. Lonely Planet raksta, ka Fesas medīnā vakaros ir frightening un tā tas arī ir. Bezizejas milzu labirints un baiļu sajūta ņem virsroku par saprātu. Nevienu jau nosituši nav, tad būtu izbazūnēts pa visām tūristu vietnēm Internetā. Kā tas reiz esot bijis Kasablankā un Tanžerā, kad uzbruka tūristiem politisku motīvu dēļ. Bet hastleri bez kautrēšanās izmanto šos bailes izsaucošos apstākļus.

Labs paņēmiens ir prasīt ceļu bodīšu pārdevējiem. Ja tas ir gados jauns, tad var pasaukt draugu hastleri, bet nopietnāki cilvēki tā nedara. Nosvīdis slapjš un nomālējies dubļiem, bet laukā tiku.

Lonely Planet
rakstīts, ka nav zināmi tādi gadījumi, kad Fès el-Bali Medina svešinieks vismaz reizi nebūtu apmaldījies. 9400 ieliņu labirints.

Te neredz ne velosipēdus, ne mopēdus, ar kuriem pilna Marakešas medīna. Laikam tādēļ, ka ir pilsēta ir kalnā, ir ļoti stāvas vietas, gan jau būs situšies nost, tādēļ būs nolēmuši, ka nekādus riteņus. Tikai ēzelīši. Viens totāli nokrauts, knapi izspraucas cauri šaurajai ieliņai. Superšauras ieliņas Sānieliņas vispār neiedomājami šauras. Resnvēderiem tur cauri neizspraukties.

Fesa, reālais Marokas reliģiskais un kultūras centrs. Fès el-Bali Medina – pasaules lielākā dzīvā viduslaiku pilsēta, dibināta jau 3. gadsimtā pēc Islāma kalendāra. Viduslaiki, kur nekad nav deguši inkvizīcijas sārti. Pasaules vecākā universitāte, kas joprojām darbojas, dibināta gadu simtus pirms Oksfordas un Kembridžas. 700 mošejas. Te jābūt vismaz mēnesi, lai godīgi varētu teikt, ka esi šeit bijis.

Naktī

Aizstaigāju tālu prom, kādus 8 kilometrus no centra. Liela pilsēta tā Fesa gan, vismaz miljons iedzīvotāju. Tur pavisam cita atmosfēra un attieksme, hastlera neviena. Daži jaunie kvartāli būvēti pēc medīnu principa – neplatas ielas un sānieliņas visai šauras, taču moderni piecstāvu nami. Cenas šeit bez diņģēšanās, neviens neprasa vairāk, ja pircējs ārzemnieks. Visi cilvēki kā cilvēki. Lielveikals Acima arī, bet bez alkohola, Fesā tas nav nekur manāms, te sausais likums.

Ap 23:00 noprotu, ka esmu aizmaldījies. Ielu nosaukumu uzrakstus, kā visur citur, arī šeit neredz. Tie, kam prasu ceļu un noraidu taksometra variantu – au pied seulement (tikai kājām), tie gan nodomā – dulls ārzemnieks.

Tad mēģinu atcerēties pa kādām ielām, krustojumiem un pagriezieniem šeit nokļuvu, arī kompass palīdz un beidzot iznāku uz tās lielās ielas, kura atpazīstama pēc sagatavotām vietām palmu stādīšanai vidū starp divām satiksmes joslām. Ja Acimā būtu tirgots alkohols, tad diez vai tas būtu izdevies.

Dziļā naktī, knapi velkot pa zemi kājas, ar pēdējiem spēkiem esmu atvilcies atpakaļ El Bali medīnā. Un pat tādā nakts stundā viens sauc: one question! No questions, atbildu un šis izgāž lamu vārdu straumi Londonas Cockney izloksnē. Laikam kādu laiku tur dzīvojis.

Lai jau lamājas, bet šeit, vazājoties apkārt pa nakti, ir superīga drošības sajūta neviens tevi fiziski neaizkārs, to zini un jūti. Vienīgi austrāliešu vietnē kāds bailulis ķengurs pauž, ka esot liela bīstamība, bet visi citi raksta, ka Morocco is relatively safe and probably safer than all of our home countries, ja vien nelien pie narkotikām. Daudz drošāk nekā Rīgā.

Panākumi

Apsēžos atpūsties uz pulēta marmora sola Hasana Otrā alejā ar divām palmu rindām. Sola otrā galā piesēžas jauns cilvēks un kādu brīdi klusē, tēlojot, ka apsēdies pavisam nejauši. Tad saka, ka esot no dienvidiem – Agadiras un esot berbers. Muhameds vārdā. Hastleris vārdā, man skaidrs uzreiz. Tad pamazām sāk man piedāvāt izrādīt Fesas interesantās vietas. Tas, ka es saku, ka neesmu šeit pirmo reizi un jau visu zinu, tas viņu daudz neietekmē. Tad paskatos pulksteni, salecos un saku, ka man norunāts tikties ar draugiem, jāsteidzas. Viņš vēl pajautā vai tie draugi ir vietējie.

Fesas otrajā medīnā El Jadida nedaudz pamaldījos, bet turienes hastleri to pat nenojauta. Kad galvā kapuce, rokā kule ar maizīti un apelsīniem un, skatoties uz kādu vietējo gājēju, tiek veiksmīgi kopēta viņa gaita, tad var iztikt. Re, kur stāv divi hastleri un gaida upuri, tiem būtu man jāpiesienas, bet paeju garām neskarts. Nostrādāja.

Izstaigāju arī Fès el-Bali Medina un strikti ievēroju katram pagriezienam raksturīgās iezīmes. Nenomaldījos. Superpanākums! Bet vairāk par 5 – 6 grūti sabāzt galvā. Vajadzīgs soļu skaitītājs un kompass. Ieteicams apgūt spiegu skolu iegaumēšanas metodiku.

Bet joprojām daudz nesaprotamu lietu. Es godīgi pērku maizi, hastleris pieskrien un prasa – Do you want bread? Ko viņš ar to grib teikt?

Nez kā būtu, ja sadrukātu vizītkartes arābu valodā ar pieklājīgu aicinājumu, lai liek mierā. Gan jau arī tad atrastu kaut kur kur piesieties. Vizītkartes ir eiropiešu būšana.

Taisnības pēc jābilst vārdiņš dažam hastlerim par labu. Tas bija Marakešā. Hastleris. Standarta jautājumi, no kurienes, ko palīdzēt utt. Bet saruna iegāja reliģiskā sfērā un redzot manu interesi par mošejām, kurās atļauts ieiet eiropietim, viņš sīki smalki izstāstīja, pat parādīja Lonely Planet kartē to mošeju, kuru drīkst apmeklēt – un bez kādas peļņas intereses.

Panākumi nav izpalikuši. Hastleri ir atkosti, no tiem vairs nav jāraustās, diņģēšanās arī iet, tieksme pēc alkohola šeit izzūd pati par sevi. Pasaule vienkārša un jauka kā bērnībā. Tāda kā māju sajūta. Brīvs no tonnām nevajadzīgo, Rietumu pasaules izgudroto, lieko un parazītisko sarežģījumu gūzmas. Vēl tikai trūkst kāds mazumiņš no tās grūtās arābu valodas.

Ziema

Vakar bija +24, bet šodien temperatūra pēkšņi nokritusies līdz +3. Janvāra ziemeļvēji aiztraukušies gandrīz līdz tropu joslai. Lai neizmirktu, jāslēpjas no lietus. Melni mākoņi pa debesīm skrien ātrvilciena ātrumā. Vējš sagāzis izkārtnes, reklāmplakātus, to driskas mētājas pa zemi. Redz kur saplosīts pats karaļa portrets. Vējš plucina palmu zarus, paši palmu koki šūpojas vien. Arī zibens un pērkons ik pa brīdim.

Kā viņi varēs pārciest mūsu ziemu? Pieradīs ātri. Īpaši berberi, tuksneša dēli, kam gēnos ierakstīts kā viegli pārciest visdažādākos laika apstākļus. Zviedrijā taču tikpat auksta ziema kā Latvijā. Politiskā atmosfēra gan pavisam citāda.

Atceros Ahmeda teikto: Pustūkstotis britu vien ik dienas kļūst par musulmaņiem. Lai Eiropa kļūtu par Islāma valsti, pietiek ar konvertējušamies un jau tur esošo musulmaņu augsto dzimstību. Mums nav jāiekaro šī valsts no ārienes. Un pamazām viņi integrēsies šariata kārtībā.

Vai tu negribi, vai gribi.

Un mūsu pašu Leons Taivāns raksta:

– Vidusmēra musulmanim, skatoties uz tūristiem, ir skaidrs, ka viņam nav darīšana ar cilvēku, bet ar pusdzīvnieku, uz kuru neattiecas cilvēku pieņemtā kārtība.
– Realitāte ir partizānu karš pret “labumiem”, ko grib uzspiest Eiropa.
– Latvijā … katru gadu mēs zaudējam piecus procentus iedzīvotāju. Nezinu, kas no mums būs palicis pāri pēc divdesmit gadiem.
– Eiropa paliek aizvien tukšāka, bet daba, kā zināms, nemīl tukšumu, kurš tiek aizpildīts ar dzīvotspējīgākām tautām un kultūrām, nekā mirstošā Eiropas civilizācija.
– Vai pēc gadiem piecdesmit mums būs musulmaņu Eiropa? Es par to daudz nešaubos.
– Eiropas dokumentos neesmu redzējis neko par cilvēka pienākumiem, ja neskaita pienākumu maksāt nodokļus. Eiropa slīgst hedonismā jeb dzīves baudīšanā.
– Kāpēc kristieši pāriet islāma ticībā? Iemesls ir ļoti vienkāršs. Kristietība ir pārvērtusies par sekulāru ideoloģiju, kurai ar kristietību vairs nav nekāda sakara.

Autobuss Nr. 16

Fiksēto cenu veikalā ir noskatīti daži interesanti suvenīri un pat samainīta nauda, lai pa ceļam tos nopirktu. Bet durvīm priekšā atslēdziņa un netālu stāv labdaris, kurš saka, ka veikals būs atvērts tikai puspiecos un piedāvā aizvest uz “citu, daudz labāku suvenīru veikalu” tepat netālu, Muhameda Piektā avēnijā. Es jau zinu kur tā avēnija, tur vismaz pusstundu ko iet un tas ir pietiekams iemesls, lai atteiktu – varu nokavēt lidmašīnu. Lidojumu laikus kā par brīnumu, šis nezin.

Pilsētas buss Nr.16 uz lidostu atiet no dzelzceļa stacijas. Blakus vecajai stacijai būvē jaunu, kas, šķiet, būs tikpat karaliski diža kā Marakešā.

Busā jau skan latviešu valoda. Kas tas par latvieti, kas nav bijis Marokā. Brauc arī daži leiši. Priecē tas, ka baltieši nemaz neizskatās pēc nūģiem.

Lidostā vēl latvieši, viens tērpies berberu halātā, bet izskatās nevis pēc musulmaņa, bet pēc katoļu mūka gan. Viņš ar šo halātu staigās arī pa Frankfurtes lidostu un tāds izkāps Rīgā. Viņa ceļabiedrene saka, ka esot divas nedēļas dzīvojuši pa kalniem un tuksnešiem. Man ilgi nerunātajā latviešu valodā sprūk ārā laikam kaut kāda pļāpīgas banalitātes garša, šie novēršas.

Lidostā nekontrolē gandrīz neko, ja labi grib, var ienest visu ko sirds vēlas. Vienam ēģiptietim gan policists liek atvērt somu un to lamā par kaut kādu neatļautu pudelīti.

Lidmašīna pilna līdz pēdējai vietai. Vismaz 5% baltieši, daži vācu pensionāri un pārējie visi – arābi. Tie dodas uz Eiropu. Lai nokļūtu tur pirms ķīniešiem.