Sēžu parkā uz soliņa un pārspriežu blogā http://golems.wordpress.com/2009/06/28/pieci-kaki/ izlasīto eseju “Pieci kaķi”. Tajā apcerētas dažādas pasaules uztveres: deskriptivā, kurā laiks nav ne uz kādu mērķi vērsts un ir ja nu vien auto ātruma mērīšanai derīgs un cita, alternatīva pasaules un laika uztvere. Tur arī ierēdniecības un valdības resnie runči tiek rādīti kā nespējīgi dzīvot citā uztverē, kā vien deskriptivajā, un citētas no bērnības pazīstamās A.Kronenberga rindas:
„…cirta cirta, nesacirta,
Astes vien kustināja.”
Blakus piesēžas dusmīgs vīrs un arī sāk gānīt tos resnos runčus. Viņš runā tikai somiski un tie jau droši vien būs somu resnie runči. Šeit ir Tampere, trešā lielākā Somijas pilsēta.
Pagājušas pārdesmit minūtes, es ar interesi klausos valodas ritmu un skaņas, protams, ne vārda somiski nesaprotu. Tad viņš man prasa ko es par to domājot. Nu jāsaka viņam latviski: “es somiski nesaprotu”. Nu neko, viņš pasmaida un noplāta rokas. Tad vēl pārdesmit minūtes sēžam un klusējam. Tad viņam jāiet. Sirsnīgi atvadāmies kā labi čomi.
Nebūtu pirms tam lasījis, ka somi var uzturēt sarunu arī klusējot, būtu neērti juties, dīdījies un galu galā izskatījies pēc muļķa. Tāpat kā somiem, kas ir pirmajā vieta pasaulē vārda turēšanā, muļķis šķiet amerikāņu small talk stila bezsatura pļāpātājs.
Citāds laiks.
Ryanair boeings no Rīgas lido līdzās krasta līnijai. 29. jūnija vakars. Mākoņu nav. Salacgrīva, Pērnava, tālumā Tallina, Helsinkus redzēt gan vairs nevar, tie paliek iesāņus. Nav ne stunda pagājusi, Tampere klāt. No mazā lidostas termināla Nr.2 pāris simt metru līdz 1. lielajam, kur 61. autobuss par četriem eiro aizvedīs uz 18 km attālo Tamperi.
Latviešu arī nav mazums. Viena ģimene ar trim bērniem arī tāpat uz vienu diennakti atbraukuši. Nezin kur viņi nakšņos, vienā no somām izskatās tā kā būtu telts.
Pirmo reizi Somijā. Gan caur lidmašīnas, gan pa autobusa logu nu skatāms tas, ko rakstījusi pazīstamā somu rakstnieces Eeva Kilpi: “Mūsu daba ir mūsu bagātība, tas ir pats vērtīgākais, kas mums pieder. Tā mūs iedvesmo tieši mūsu labākajās rakstura īpašībās – mūsu izturībā, neatlaidībā un oriģinalitātē, kas ir kā mūsu neskartā daba, meži, purvi un ezeri. Mums nav atļauts tos pakļaut bojāejai, ārēju varu alkatībai, aklas konkurences ambīcijām, pasaules ārprātam. Mēs esam sākotnēji lepni un noslēgti mežu ļaudis, kas vislabprātāk iztiek saviem līdzekļiem.”
Granīts, meži, ūdeņi, rūpīgi sakoptas mājas. Atpakaļ uz lidostu vajadzēs nākt kājām, lai to visu izjustu tiešā tuvumā.
Ausīs ieskanās somu himna, nekaunēšos patētisma un atzīšos. Man šī vienkāršā melodija ir īpaša ar to, ka tā dod tik spēcīgu krāsu, kas neapnīk, kaut skanētu nebeidzami daudz reižu. Man tādu mūžīgo evergrīnu nemaz daudz nav – Emila Dārziņa Melanholiskais valsis un vēl daži. Himna jau tāda pati kā igauņu Mu isamaa on minu arm vai līvu Min izāmō, min sindimō, bet ne Igaunijā, ne līvu zemē neesmu vēl jūtis tādu rezonansi ar zemi, kā šeit.
Sākas pilsēta, himna pieklust. Pilnas ielas ar plakātiem par gaidāmajiem Paula Ankas vieskoncertiem. Izkāpju centra laukumā Keskustori. Tas atpazīstams arī pēc tās tas bildes, kur 1905. gadā lielā streika laikā notikušas demonstrācijas un prasības pret pārkrievošanu un pat krievu uzrakstu pārkrāsošana (sk. foto http://commons.wikimedia.org/wiki/File:Suurlakko_Tampereella.jpg). 
Šovakar laukuma liela daļa iežogota, lai 15 eiro nesamaksājušie nevarētu lūrēt, taču skaņa par velti. Spēlē augstas klases mūziķi. Klasiska rokmūzika, daudzi pazīstami gabali. Afišās lasāms, ka visi mūziķi ir somi.
Bezmaksas klausītāju daudz, tie sēž uz soliņiem.
Apstaigāju arī tuvējos kvartālus un vēroju ļaužu vakara nodarbes. Pikniki zālītē skvēros un parkos, cilvēku pilns, gulēt tie nesteidzas.
Dažas lidmašīnā redzētas sejas un latviešu valoda. Arī to trīsbērnu ģimeni redzu vairākkārt.
Nošņurkātā gaitā steberē divi vīreļi ar lielveikala LIDL maisiem rokās. Aha, tātad šeit ir LIDLs, tad jau rīt varēs par pieņemamu cenu tur nopirkt ko ēdamu. Bet šie būs bomži. Izskatās līdzīgi mūsu bomžiem. Pieeju tuvāk, nē, krievi, vai baltieši (nu nedod Dievs!) tie nav, runā somiski. No LIDL maisa izvelk pudeles, kautko pārlej un sajauc. Krutka Finlandia, Tamperes versijā. Bomžiem te paradīze: par tukšu pudeli var saņemt veselus 40 eirocentus.
Pusnaktī tā kā nedaudz tumšāks kļuvis, bet termometra displejs rāda +19. Ļaužu tagad mazāk, koncerts beidzies, muzika neskan, bet atkal ausīs ieskanās himna. Baltā nakts ar savu maģiju. Ir jau izstaigāta krietna pilsētas centra daļa. Nu jau pāri vieniem. Reti kāds gājējs. Iešu uz Nesijervi pusi.
Ezers iespaidīgi liels, 40 kilometru garumā. Dažas ugunis, tur brauc laivas un kuģi. Krastmalā akmeņi, koki, krūmi un neticas, ka tepat blakus ir pilsēta.
Jau piecas stundas Somijā. Vajadzēja gan paņemt līdzi Kalevalu, šo Somijas atslēgu, kas ar tūkstošiem gadu seno ritmu izkristalizē somu dzīvi no dzimšanas līdz nāvei un to lasīt šeit, baltajā naktī, uz granīta bluķiem ezera krastā.
Pulkstenis trīs. Himnas vietu aizņem miega migla. Pie ezera būtu labu labā gulēšana, bet te mīt arī odi un nav līdz odu atbaidītāja. Žāvājoties dodos uz pilsētas pusi. Tāda industriala vieta ar dzelzceļa un autostrādes viaduktiem. Zem viadukta niša kā priekš manas gulēšanas uzbūvēta. Uzklāju uz betona pamatnes avīzes un liekos guļus. Gan pa viadukta augšu, gan pa apakšu aizbrauc pa retai automašīnai. Pat policijas auto noskrien garām, bet tie jau mani neredz. Ja noliktu kādu kartona plāksni nišai priekšā, te vispār varētu pat kādu laiku dzīvot.
Pēc brīža parādās pelēks zaķis. Kautko meklē zāļu puduros. Pienāk pavisam tuvu manai nišai. Ilgi, ilgi dzīvojās pa šo vietu.
Kad atveru acis, zaķa vairs nav, ir uzlekusi saule un automašīnas straumē brauc pa tilta augšu.
Rīta rosība. Sētnieki beidz tīrīt ielas, ļaudis dodas dienas gaitās, no parkiem tiek aizvāktas pikniku paliekas, veikali veras vaļā. Lūk, zemo cenu veikals LIDL. Tur cenas augstākas par jebkuru no mūsu dārgo cenu veikaliem. Vienīgi kola un kafija lētāk nekā Latvijā. Labi vien ir, šī būs diētas diena. Nevis vēderu piebāzt, bet Somiju skatīt taču esmu šurp braucis. Bet, iznākot no alkohola veikala, kļuvis saprotams, kāpēc Tallinas-Helsinku prāmju satiksme ir tik intensīva. Dzeramie te vismaz reizes piecas dārgāki.
Ļeņina muzejs. Ilgus gadus rūpīgi kopts un sargāts kā finlandizācijas politikas instruments, kas palīdzējis mālēt ciet acis lielajam krievu lācim. Pats Brežņevs reiz muzeja viesu grāmatā atstājis cildinošu ierakstu. Bet nāk atmiņā no bloga http://gulags.wordpress.com/2008/11/21/krievu-tautas-bendes-lenina-seksuala-orientacija/ uzzinātais par to, kā šis pasaules vēstures pagriezējs Vladimirs Iļjičs pirms kādiem 100 gadiem viesojies Somijā, kur kopā ar dažiem citiem pasaules revolūcijas plānotājiem piekopis viendzimuma uzdzīvi. Taisos prom. No geju zonas tālāk.
Bet no “Ļeņina, kas mūžam dzīvs“, tik viegli neaizbēgt. Viena no viņa metastāzēm pārcēlusies šurp no cita laika un iemiesojusies bēdīgi slavenā somu docenta un publicista Johana Bekmana personā, kas duetā ar Tatjanu Ždanoku strādā pie Latvijas un Igaunijas valstu iznīcināšanas plāniem. Viņu īpaši satracināja mūsu E.Šnores filma “Padomju stāsts” un Tallinas Bronzas pieminekļa aizvākšana. Lielākā daļa somu gan viņu uzskata par tādu kā nelabu augoni, kas demokrātijas dēļ jāpiecieš.
Ak, ja nu tās lietas būtu tik vienkāršas. Gadsimta sākuma resnie runči bija radījuši ļaudīm tik neciešamos sociālos apstākļus, ka tas lika nobriest un izcelties dumpim un 1918. gadā somu sarkanie savā pusē bija dabūjuši visai lielu iedzīvotāju daļu. 19. gadsimta nogalē Tamperē ražoja gandrīz pusi no visas Somijas rūpniecības produkcijas, Tamperi dēvēja par „Ziemeļu Mančestru”. Tā bija arī sarkano spēku centrs. Uldis Ģērmanis citē fragmentus no somu rakstnieka un Tamperes tekstilstrādnieka Veine Linna reālistiskā kara romāna “Uz cīņu mosties“:
“…pirmo reizi tie piedzīvoja kaut ko tamlīdzīgu. No tumsas aiz degošām mājām iznira naģenes, filca platmales un zem tām atplaiksnīja netīras, neprātīgas sejas, kas nāca tuvāk un tuvāk, līdz bija pavisam klāt. Viņi dzirdēja ‘urrā’ saucienus un tos dīvainos lamu vārdus, kuŗus tie jau agrāk bija mācījušies atdarināt un ar kuŗiem tie mēdza sevi uzjautrināt, bet ko tagad izgrūda mutes caur sakostiem zobiem. Un ne tikai naģenes un filca platmales nāca tiem pretī, bet arī lakatiņi, cieši apsieti ap garmatainām galvām. Zem tiem mirdzēja ekstatiskas meiteņu acis, un mutes atvērās, mēģinot griezīgi un elsājoši veidot dziesmu: “Uz priekšu, tēvuzemes dēli!”
Taču sarkanās Somijas sakāve ir nenovēršama, kapitulācija ir bez noteikumiem. Ap 100.000 abēja dzimuma gūstekņu nonāk balto rokās (sk. foto http://www.tampere.fi/kuvat/5tcpa2DyV/punavangit.jpg), apm. 70.000 Somijas pilsoņu notiesā par valsts nodevību, ar nāvi soda 8 – 12.000 sarkangvardu un komiteju locekļu. Tūkstošiem nomirst badā koncentrācijas nometnēs un cietumos. 
Par šo izrēķināšanos Linna saka: “Kliegts netika, nekādas scēnas netika taisītas. Pretinieki vērās tikai stīvi viens otram acīs, jo tas bija īsti somisks naids. Tas bija kā meža ezers: tumšs, auksts, dziļš un duļķains.”
Tas viss te ir noticis un to reiz redzējuši Tamperes industriālā centra daudzās fabriku celtnes un garie skursteņi. Tagad te viss tīrs un spodrs kā jau muzeju, mākslas un izklaides centru ēkām piedien, nemaz neticas, ka te reiz viss bijis strādnieku un darba rosmes pilns. 
Tikai simtgadīgās bildes apskatot, var iekāpt pagātnes sfērās. Tvaika mašīnu muzejs ar milzu transmisijas ratu vairāku vīru augumu diametrā. Fabrikas meiteņu dzīves muzejs. Raiņa Nav saules man tais istabās. Šeit gan visu fabriku logi lieli un plaši. Policijas, apavu, spiegu, boksa, somu hokeja, ceļu un vēl desmitiem citu muzeju. Tādus muzejus jūs nekur citur neredzēsiet, vēsta turistu prospekti.
Bet arī tādu tautu jūs nekur citur neredzēsiet. Lūk, kas rakstīts kādā latviešu avīzē par 1939. gada notikumiem:
“… Atnāk novembris, un spriegums aug augumā. Drūmums somu sejās zūd un dod vietu fanātiskam niknumam, uz kādu tikai aizkaitināts soms ir spējīgs.
… Kā bez tēva atstāti bērni, Helsinku iedzīvotāji klīst pa ātri tumstošajām ielām. Vai dabūsim starptautisku atbalstu un palīdzību, ja cīņa kļūs neizbēgama? Ir jau pilnīgi tumšs, bet ļaužu drūzma neizklīst. Uz plašā senāta tirgus laukuma stāv cilvēks pie cilvēka. Neviens nerunā, bet iegrimis sevī.
Un pēkšņi notiek kas negaidīts. Ļaužu tūkstoši sāk dziedāt «Dievs, kungs, ir mūsu stiprā pils». Atsegtām galvām stāv jauni un veci, strādnieki un profesori, laucinieki un veikalu pārdevēji, un varena plūst cīnītāju himna pāri laukumam.
Neizdzēšamā atmiņā paliks šis īsti somiskais domu un jūtu izpaudums tiem, kas šai brīdī bija klāt. Tauta, kas pati no sevis, bez ārējas ietekmes, spēj tik vienoti domāt un just, nav iznīcināma.
Somu vīriem par savas tautas godu un brīvību ir savs jēdziens un ne Maskavas solījumi, ne draudi tos nespēj satricināt. Viņu “nē” Maskavas ultimātam ir tik ciets kā klints, uz kuras tie ir izauguši. Kauliņi ir mesti.
30. novembri Helsinku pilsoņi pēkšņi ir pārvērtušies. Ne vēsts vairs no īgnā drūmuma. Brašas dziesmas dziedot, pa ielām soļo iesauktie karavīri un ar troksni aizveļas transporta kolonnas. Cieta, bet gaiša apņemšanās ir lasāma helsinkiešu sejas un nevis kā kara, bet svētku priekšvakarā paziņa sveic paziņu.
… Kauc sirēnas, atskan svilpieni, tarkš ložmetēji, krievu lidmašīnas pie apvāršņa. Somu-krievu ziemas karš ir sācies, karš, kurā svētie asiņu upuri izpirka somu tautas godu un brīvību uz mūžu mūžiem.”
Skaitliskā attiecība starp somiem un krieviem: karavīri un lielgabali – 1:50, tanki – 1:270, lidmašīnas – 1:125. Bet, uzzinot par iebrūkošo milzīgo pārspēku, praktisko somu pirmais jautājums bija: “kur mēs viņus, tik daudzus raksim“.
Citāda laika un pasaules uztvere.
Mūsu vēsturnieks Edgars Andersons somu karotājus raksturo šādi: «Padomju karavīri nokļuva somu rūpīgi noslēptajos mīnu laukos un cieta briesmīgus zaudējumus. Somi bija radījuši slazdus visneiedomājamākās vietās – mājās, stacijās, akās, uz ceļiem, grāvjos, meža puduros. Visur darbojās neredzamie somu karavīri un rēgojās nāve. Veselas padomju vienības uzsprāga gaisā, pretinieku neredzējušas. Somi tām uzbruka no priekšas, no gaisa, no koku puduriem, no pazemes un aizmugures… Krieviem bija jāsastop arī pret viņiem vērstais ārkārtīgais somu tautas naids un somu lielā vienprātība. Somu tautas noskaņojums palīdzēja pārvarēt neiedomājamas ciešanas un nest lielus upurus.»
Labi gan, ka arī mēs, kaut nedaudz, tomēr esam pirkstu pielikuši viņiem palīdzot: mūsu radioizlūkošana pārtvērā krievu slepenās radiogramas un nodeva tās Somijas kara atašejam Erki Hallakorpi. Tādā veidā ar latviešu palīdzību somi uzzināja svarīgu informāciju par sarkanās armijas daļu pārvietošanos.
Vēl no pagātnes. Krievu valdīšana likumpārkāpējus jau izsenis sūtīja uz Sibīriju un 19. gadsimtā tur izsūtītos luterāņus vāca vienkopus un tā radās luterāņu ciemu grupas ar vācu, zviedru, latviešu, igauņu un somu iedzīvotājiem.
Brežņeva laikā, kad viesojos pie Austrumsibīrijas latviešiem, tur galvenais sarunu temats bija par neseno notikumu četru kilometru attālajā kaimiņu somu ciemā.
Divi brāļi, nespēdami vairs ciest pastāvīgās pārestības no vietējās padomju varas pārstāvjiem, kādu nakti ar bisēm bruņoti, apmeklējuši viņu mājas. Neviens no pāri darītājiem nav izglābies. Izsaukta armijas daļa, ciems aplenkts un brāļi aizstāvējušies līdz pēdējai patronai. Pat Ķīnas radio esot ziņojis par to savos krievu valodas raidījumos.
Tie, kas kaitina somus, neko labu lai negaida.
Nasijarvi un Pyhajarvi ezerus savieno Tammerkoski upe, un tās ūdensspēks izmantots jau vairāk kā gadsimtu. Latvijā avīzes par to rakstījušas: “…Granīta klintis ir tikai tas pamats, kurā iegulies somu dabas galvenais spēks, viņas baltais zelts. Varbūt daža laba zeme negribētu saukt sevi par laimīgo, ja tās desmito daļu, ja pat vairāk no visas platības klātu ūdeņi, tūkstošu desmitiem ezeru. …. Bet jo dienas, jo vairāk tagad jūt un zina, kādas neizmērojamas bagātības var dot šie pusotra tūkstoša ūdenskritumu ar savu spēku. Pavasara ūdeņu plūdumā tie varot dot kopskaitā kādus 12.000.000 zirgu spēku…”
Jau 1882. gadā Tamperē iedegas pirmā elektriskā spuldze Skandināvijā. (sk.foto: http://www.tampere.fi/kuvat/5C3m5EiM9/341_13_6.jpg)
Purvu un mežu ļaudis pasaules tehnoloģiju avangardā. Tepat netālu pilsētiņa Nokia. Jā, jā, tā pati Nokia.
Tamperes Halle, Skandināvijā lielākā, kur regulāri notiek visdažādāko mūzikas žanru koncerti, tā ir visā Ziemeļvalstu reģionā nozīmīgs mūzikas dzīves centrs, tur bieži notiek arī kongresi un izstādes.
Desmitiem un desmitiem ūdenstransporta piestātņu ar laivām, kuģiem, ūdenstakšiem uz visām iespējamām Somijas vietām.
Šodien +30. Parkā sēž tumšmataina meiča un ar katru savu ķermeņa šunu izbauda, uztver un iesūc sevī vasaras sauli. Liekas, ka sāmiete un dzīvo aiz Polārā loka, tā tvert sauli var tikai galējo ziemeļu cilvēki.
Tamperes nēģeri par šo silto zaļās ziemas dienu arī priecīgi. Kā viņiem klājas šejienes baltajā ziemā, to gan grūti iedomāties.
Profesionāli ielu muzikanti. Tie ir krievi un čigāni. Var jau pa gabalu pateikt kurš ir kas pēc spēlēšanas stila. Čigāniete, skrandās ietinusies ar mazu bērnu klēpī sēž ielas malā un ubago, ik pa brīdim pieliek pirkstu pie mutes – dodiet naudiņu maizītei. Tas muļķa turistiem, somi pat nepaskatās, zina tos trikus. Policisti ciet neņem, tikai nicīgi noskatās.
Re kur skaidrā latviešu valodā rakstīts “Maukas”. Ar lieliem burtiem un reklāmas plāksnes pašā vidū. Apkārt mazākiem burtiem somiski “keskustassa sijaitseva täyden palvelun lounasravintola. Meiltä myös kokoustilat 50 hengelle ja saunatilat”, bet kas gan to varētu saprast, ko tas nozīmē.
Centrālā tirgus laukumā namiņš ar uzrakstiem no visām pusēm “Eurolohi”. Tādus uzrakstus vajag izvietot pie mums. Bet tirgū pārdod kartupeļus, kas gandrīz desmit reizes dārgāki nekā Latvijā, toties vietējais produkts. Un arī tāds kā utenis ar drēbēm, krāmiem, DVD diskiem. Laukuma malās ļaudis pie galdiem pusdieno un dzer alu. Paša lētākā 0,3 l kausiņa cena dārgāka par manu Rīga-Tampere-Rīga brauciena biļeti. Paldies Ryanairam, cilvēku draugam.
Tur tālāk, Sarkaniemi parkā skatu tornis, kurš lēni griežas ap savu asi. Bet galvenās – Hameenkatu ielas lielais tilts ar četrām gadsimtu vecām gluži zaļām bronzas statujām, vienā kails cilvēks dīvaini veidots tādā kā apgrieztā perspektīvā un tura rokā tādu kā slīkušu kaķi. Bet ne jau man, nezinātājam, te ko spriest.
Dzelzceļa stacija pašā pilsētas centrā. 
Ja nokavēta lidmašīna, no šejienes jābrauc ar vilcienu uz Helsinkiem un tad jāmeklē kur prāmis uz Tallinu. Vilcieni ik pēc stundas. 22 eiro. Bet tualete 1 eiro, tāpat arī šejienes Makdonaldos.
Ciest nevaru obligātu maksas prasīšanu par tualeti, tā man liekas cilvēka cieņas pazemošana, šajā ziņā amerikāņi gan dara pareizi, jo tur tāda lieta ir sveša, tur dažviet tikai kastītes brīvprātīgam ziedojumam municipalitātei. Pilsētās, kurās nav bezmaksas tualetes, vajadzētu čurāt pudelēs un tās izliet pie mēra durvīm. Tādā Venēcijā tas eiro vēl būtu attaisnojams, jo tur īpašā kanalizācijas sistēma ir tiešām dārga. Bet tur toties par vienu eiro var dabūt pusotra litra vīna. Nu priekšā dilemma: no vienas puses, jāciena un jāievēro somu kārtība, no citas – pusotra litra vīna cena un principi.
Aiz stacijas parks, Sorsalampi ezeriņš tam vidū, bet ezeram un krūmiem apkārt žogs. Neder. Tālāk stadions. Tur divmetrīgi smaržīgi rožu krūmi. Rozītēm tiek uzturvielas. Visiem labi.
Tikai viens resnais runcis no Latvijas, vārdā Juris Radzevičs, amatā Rīgas izpilddirektors, dusmās šņācot tieši šobrīd kaļ plānus par tādām lietām Rīgā noteikt kriminālatbildību.
Akadēmiskā grāmata, tāda grāmatnīca arī Rīgā reiz bija. Vienīgā vieta, kur cenas nav augstākas kā citur Eiropā un varu sapirkties grāmatas, kuras nevienā torentā neatrast. Labāk naudu Tamperes grāmatnīcām, nekā Tamperes tualetēm.
Pie grāmatnīcas skatloga jaunieši rāda ar pirkstu uz grāmatu par kanibālisma vēsturi “Eat your neighbor” un locīdamies rēc pilnās balsīs. Apēd savu kaimiņu! Bet pretī uz soliņa gājēju ielas vidū sēž sirms bārdains vecis ar pudeli pie kājām. Šķielēdams uz to pudeli, tuvojas vēl viens tāds pats, viņš to skaļā balsī triec prom. Perkele, skan pa visu ielu. Somiem tas izplatītākais lamuvārds un tas pats nav viņu, bet aizguvums no baltu valodām. Nekādi maķi. Tāds gluži nevainīgs donnerwetterītis.
Jaunieši gan lieto to fakvalodu, bet viņiem tā pavisam nepretenciozi skan. Where is the fucking taxi, vismaz reizes 50 atkārtoja labi iedzērušais Pekka ap pusnakti, kad sēdēju centra laukumā un domāju – vai paliks tumšāks vai ne. Šis tāds priecīgs, ka esmu no Latvijas atbraucis speciāli skatīt somu baltās naktis, reizes desmit man, nesmēķētājam piedāvā cigaretes un atvainojas, ka lielo vodkas pudeli jau izdzēris tukšu. Saruna pilnīgā bezsakara haosā un ar garām klusēšanas pauzēm, bet atmosfēra nav nepatīkama, kā tas bieži mēdz būt ar sadzērušamies sarunu biedriem – tātad esmu uztvēris somu kodu. Varētu tādā stilā vēl ilgi, bet tad tomēr uzradās tas fucking taxi.
Tampere izstaigāta krustu šķērsu. Noieti vismaz pāris desmit kilometri un par ieplānoto kājāmiešanu uz lidostu nu vairs nav ko domāt. Pievakare arī klāt. Vēl buss uz lidostu, Ryanairs, tad 22. Rīgas autobuss un būšu mājās. Pirmais darbs – ieslēgt datoru – nedēļas laikā būs sakrājušās daudzas īsziņas.
Perkele! Kāda tur nedēļa! Viena diennakts taču tikai!
Citāds laiks.
Foto no Wikimedia http://commons.wikimedia.org/wiki/Tampere
Ierakstīja gulags 
PBL(k)A 
